Baltā aploksne Ziemassvētku eglītē
Tā ir maza, pavisam vienkārša balta aploksne, kas jau divdesmit gadus gandrīz vai slepus parādās kādas ģimenes Ziemassvētku eglītē. Tas viss bija sācies tādēļ, ka viens vīrs ne jau ienīda Ziemsvētkus, bet ticēja svētku dziļākai un patiesākai nozīmei, tādēļ necieta to, kā komerciālisms bija arī viņu padarījis par nevajadzīgu dāvanu pircēju tiem, kas paši īsti negribēja to, kas viņiem tika dāvināts. [...]
Galvu lauzot, viņa pēkšņi atcerējās sava divpadsmit gadus vecā dēla pēdējās cīkstēšanās („wrestling”) sacensības. Dēla komandai toreiz bija gājis ļoti labi. Īsi pirms Ziemassvētkiem tie bija sacentušies pret iekšpilsētas komandu. Viņa atminējās, ka dēla komandas spēlētājiem visiem bija glītas, labas uniformas, modernākie galvas aizsargi, savukārt otras komandas spēlētāji bija ieradušies kā nu kurš, ar sen jau novalkātām drēbēm, bez nekā, kas aizsargātu jauno cīkstoņu ausis. Protams, viņas dēla komanda uzvarēja - un kā vēl! Kaut abi vecāki no sirds apsveica savu dēlu, vīrs toreiz gandrīz čukstus bija teicis: „Kaut vismaz viens no viņiem būtu uzvarējis. Tā zaudējot, viņi taču zaudēs visu pašpārliecību.”
Kad pēc dažām nedēļām ap Ziemassvētku eglīti pulcējās šī ģimene, tēvam netika pasniegta neviena dāvana. ”Hhhmmm,” viņš nodomāja, „vai tad beidzot būs ievērojuši manu lūgumu neko nedāvināt!” Bet tad viņa rokās tika ielikta maza, balta aploksne. Tajā bija rakstīts: „Tava dāvana ir, ka es sapirku sporta kurpes un vajadzīgos galvas aizsargus visiem iekšpilsētas skolas komandas spēlētājiem, un tās anonīmi aizvedu un nodevu viņiem.” Vīrs nekad tā nebija priecājies par Ziemassvētkiem kā toreiz.
Par šo ģimeni lasīju pirms vairākiem gadiem. Sieva un vēlāk bērni ģimenē turpināja šo tradīciju. Vienu gadu bija ziedojums diviem gados vecākiem pensionāriem, kuŗu māja bija nodegusi. Vienu gadu bija ziedots hokeja komandai, kuŗas spēlētāji visi bija ar fiziskiem ierobežojumiem. Katru gadu Ziemassvētku eglītē parādās baltā aploksne. Arī tagad, kad šīs ģimenes galva ir miris. Pirmos Ziemassvētkos pēc viņa nāves katrs bērns, citiem nezinot, bija eglītē ievietojis tēva dāvanu: baltu aploksni. Tās arvien ir pēdējās dāvanas, ko atver, un pat vismazākie mazbērni gaida ar vislielāko prieku izlasīt, ko katrs dāvinājis tēvam, kam neko nevajadzēja.
Kas Tev īsti vajadzīgs Ziemsvētkos? Ticu, ka, paldies Dievam, kā vīram, tā arī LELBA saimē netrūkst to, kam īsti neko nevajag, vismaz ne to, ko veikalos pērk un tad pēdējos gados biežāk ziedo tālāk. Bet, ja nu mēs katrs vienu baltu aploksni ieliktu savas ģimenes vai draudzes Ziemassvētku eglītē? Dāvana Kristus Bērnam? Vai sev? Kādam citam, kā ģimenes stāstā, kad vīrs atguva īsto Ziemsvētku prieku, ‘saņemot’ tieši to, kas viņam īsti bija vajadzīgs.
Tieši kā Apustulis Jānis rakstīja:„Tā ir atklājusies Dieva mīlestība mūsu vidū, Dievs savu vienpiedzimušo Dēlu ir sūtījis pasaulē, lai mēs dzīvotu caur viņu. Šī ir mīlestība - nevis mēs esam mīlējuši Dievu, bet viņš ir mīlējis mūs un sūtījis savu Dēlu - izlīgumu par mūsu grēkiem. Mīļotie, ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt.” (1.Jņ 4:9-11)
Kas būs rakstīts Tavā baltajā aploksnē? Kam Tu to dāvināsi? Vai ilgojies pēc baltiem Ziemsvētkiem? Varbūt te ir iespēja tādus radīt. Tad, būs vai nebūs sniega sega, ticu, ka augs pašu Ziemassvētku prieks un dziļa, dziļa pateicība, jo reiz Dievs Debestēvs zināja tieši to, ko saviem bērniem dāvināt - savu Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu!
Dievam pateicos par jums un jūsu kalpošanu LELBA un katrā mūsu draudzē! Novēlu priecīgus, svētīgus Ziemsvētkus un drosmi, ticību, cerību un mīlestību 2014. gadā! Kaut kā taču zinām, arī tajā netrūks pārbaudījumu, pārmaiņu, rūpju un vajadzību skaits - lūgsim arvien, lai Dievs tā svētī, pasargā un iedvesmo, ka, Kristus žēlastības iedrošināti, augtu arī miera, patiesības, taisnības un pateicības Gara augļu skaits gan mūsu mājvietās, gan Latvijā, plašā pasaulē.
Howard Thurman’s words serve as a gentle reminder or what lies ahead:
Unfinished Work
When the song of the angels is stilled,
When the star in the sky is gone,
When the kings and princes are home,
When the shepherds are back with their flock.
The work of Christmas begins:
to find the lost,
to heal the broken,
to feed the hungry,
to release the prisoner,
to rebuild the nations,
to bring peace among brothers,
to make music in the heart.
Lauma Zušēvica
LELBĀL laju kursi šī gada oktobrī
LELBA XIII Sinodē izskanēja aicinājums atjaunot LELBA draudžu darbinieku - laju kursus, kas sagatavotu neordinētus draudžu darbiniekus draudžu garīgās dzīves vadīšanai un uzturēšanai - gan draudzēs, kur uz laiku nav mācītāja, gan draudzēs kalpojošo mācītāju atbalstam. LELBA un LELBĀL draudzēs šāda nepieciešamība kļūst arvien lielāka. Tādēļ no 23. līdz 27. [...]
Zīmīgi, ka praktiski puse no kursu dalībniekiem bija no Eiropas - no vietām, kur salīdzinoši daudz vairāk nekā Amerikas kontinentā šobrīd strādāt un dzīvot dodas cilvēki no Latvijas. Tas arī norāda uz to, kur mūsu Baznīcai - LELBĀL - šobrīd būtu jāliek galvenais darbības uzsvars, ja gribam domāt par to, kā attīstīsies latviešu draudžu nākotne ārpus Latvijas.
Laju kursos kā lektori darbojās 4 garīdznieki - mācītāja Dr. Sarma Eglīte, kura vadīja praktiskas nodarbības par liturģijas un dievkalpojuma vadīšanas jautājumiem. Mācītāja Dr. Sarma Eglīte par savu nodarbību vadmotīvu bija ņēmusi māc. Osvalda Gulbja vārdus: “Dievkalpojums ir draudzes sirds. Kā tā pukst, tāda ir arī draudze.” Viņa laju kursu dalībniekiem atgādināja, ka dievkalpojums ir draudzes centrālais notikums. Dievkalpojums nav vienīgi tas, ko mēs darām, lai tuvotos Dievam, bet Dieva dāvana mums. Dievkalpojumā mēs kalpojam Dievam, kā arī Dievs kalpo mums – mūs stiprinot ar savas žēlastības līdzekļiem. Mēs ieejam Dieva laikā un telpā, saņemam spēku un svētību no Viņa ikdienai, lai palīdzam Dieva valstības tapšanai tur, kur dzīvojam, strādājam un rosāmies. Šajās nodarbībās Sarmas Eglītes vadībā draudžu pārstāvji mācījās kā, ko un kāpēc darām dievkalpojumos un svētbrīžos.
Prāveste Ilze Kuplēna-Ewart vadīja nodarbības par tēmu "Garīgā dzīve un kalpošana Kristus vārdā". Šajās nodarbībās laju kursu dalībnieki ieskatījās katrs savā dvēselē un savā izpratnē par garīgumu, Baznīcu un mūsu uztveri par to. Mēs tikām aicināti ieskatīties sevī dziļāk un mācīties atvērties Dievam katrs no sava īpašā dvēseles stāvokļa. Te svarīgas ir garīgās disciplīnas, ar kuru palīdzību mācāmies atvērties Gara čukstiem, sekot Jēzus pēdās un dalīties Dieva žēlastībā. Šajās nodarbībās mēģinājām labāk iepazīt sevi kā garīgas personas. Tieši savas garīgās dzīves kopšana un sevis paša iepazīšana draudzes darbā ir nepieciešama, lai mēs varētu atbildēt uz draudžu locekļu dažādajiem jautājumiem un vajadzībām.
Prāveste Anita Vārsberga-Pāža runāja par vispārējās priesterības praktiskajiem aspektiem, par laju vadību draudzē un Baznīcā. Iepazināmies ar mūsu Baznīcas kārtību un pieredzi, dalījāmies domās par to, kā tālāk attīstīt laju iesaistīšanos draudžu garīgās dzīves vadīšanā. Tika pārrunāti jautājumi par to, kādas ir iespējas un kādi ierobežojumi ir laju kalpošanā, kā laju vadītājam un draudzes mācītājam radīt savstarpēju atbalstu draudzes garīgajā aprūpē.
Prāvests Kārlis Žols runāja par Baznīcas, draudzes un kristietības lomu mūsu laika sabiedrībā. Pārrunājām grupās jautājumus par to, ko varam darīt savu draudžu labā, kā atbildēt uz izaicinājumiem, kurus šobrīd sastop LELBĀL, latviešu draudzes visā pasaulē, kā arī kristīgā Baznīca vispār. Domājām par to, kam mūsu Baznīcā jāmainās un kam jāpaliek nemainīgam. Dalījāmies pieredzēs un kopīgi domājām, kā veidot LELBĀL draudžu tagadni un nākotni tā, lai mēs sekotu dzīvā Dieva Gara darbībai.
Šoreiz slimības dēļ laju kursos nevarēja piedalīties prāvests Dr. Fritz Traugott Kristbergs, kura paredzētā tēma bija "Ievads sprediķa/svētrunas/svētbrīža problemātikā". Kopīgi vēlējām viņam Dieva svētību, ātru izveseļošanos un lai viņš varētu piedalīties laju kursos nākošajā reizē.
Kursu dalībnieki pa grupām sagatavoja rīta un vakara svētbrīžus, tādējādi pilnveidojot praksē savu darbu draudzēs. Tieši praktiskais darbs grupās bija ļoti nozīmīgs, attīstot vajadzīgās iemaņas draudžu darbā. Tā veidojās arī sadraudzība kursu dalībnieku starpā.
Kopīga brīnišķīga pieredze laju kursu apmeklētājiem bija izbraukums uz Vašingtonu, kā arī Nacionālās katedrāles (National Cathedral) apmeklējums un piedalīšanās piektdienas vakara Evensong svētbrīdī.
Kursu noslēgumā visi 14 dalībnieki kopā izplānoja un novadīja Ticības atjaunošanas svētku dievkalpojumu. Tajā paši kursanti, kā arī sanākušie dievlūdzēji, pārliecinājās par kursos iegūtajiem praktiskiem padomiem, bet īpaši par kursu iedvesmojošo un ticības stiprinošo raksturu. Uzrunā skolas bērniem draudze iepazinās ar kursu dalībniekiem, kuri katrs ikdienā strādā savā laukā un maizes darbā. Bet svētrunā, kurā starp Apustuļu ticības apliecības locekļiem laju vadītāji liecināja par savu ticību, visi klātesošie piedzīvoja ne tikai lielo dažādību pieredzē un izteiksmē, bet jo vairāk brīnišķīgo vienotību aicinājumā un ticībā!
Paldies Vašingtonas draudzes darbiniekiem un dāmu komitejai par laju kursu dalībnieku uzņemšanu un pabarošanu, paldies LELBA Rītdienas fondam par šo kursu finansiālu atbalstu, paldies lektoriem un ikvienam, kas piedalījās šajā mūsu Baznīcas nākotnei nozīmīgajā sarīkojumā, lai te iegūto pieredzi izmantotu mūsu draudzēs. Šobrīd ceram laju kursus turpināt nākošajā gadā.
Kārlis Žols un Anita Vārsberga-Pāža
Māc. Gija: Annas Irbes uzdrīkstēšanās doties uz tālo Indiju manī atstāja lielu iespaidu
Ar lielu prieku gribēju paziņot, ka šī gada 23. novembrī man būs iespēja doties uz Indiju, lai apmeklētu mūsu Baznīcas ārmisijas centrus un paliktu tur divus mēnešus. Šajā gadā, kad notika manas ordinācijas eksaminācija, prāv. Lauma Zušēvica man jautāja, kas ir tas lauks mūsu LELBA aktivitātēs, kur es gribētu palīdzēt. Un mana atbilde bija, ka ārmisijas darbs manī ir radījis dziļu interesi, kopš es iesāku savas studijas Teoloģijas fakultātē Rīgā. [...]
Anna Irbe arī savā sirdī atsaucās uz zviedru misionāra Johana Sendengrena lūgumu palīdzēt Indijas sievietēm, ar ko iesākās mūsu Baznīcas ārmisija. Ir tik svarīgi, ka ir kāds, kas spēj atbildēt uz tām vajadzībām, kas izskan konkrētā laikā. Arī tagad, kopš māc. Dr. Tālivalda Šmita aiziešanas no ārmisijas darba, neviens mācītājs no LELBA nav varējis apmeklēt Indiju. Tāpēc ir tik būtiski, ka arī no LELBA var sūtīt mācītāju uz ilgāku laika posmu, lai varētu iepazīties ar pašreizējām vajadzībām Indijā, un lai mums būtu labāka izpratne, kā mēs varam turpināt un atbalstīt mūsu ārmisiju nākotnē.
Kopš 2009. gada māc. Dr. Tālivalda Šmita pēdējās vizītes Indijā, mūsu ārmisijā ir devies LELB māc. Gints Polis, un no viņa vērojumiem izskan šis priekšstats: „Vietējo indiešu apziņā ir tā, ka finansiālā palīdzība pārsvarā nāk no Amerikas, bet Anna Irbe ir no Latvijas”. (Svētdienas Rīts, oktobris, 2013). Tāpēc vien, dzirdot šo priekšstatu, ir tik svarīgi mums doties uz Indiju, lai varētu kalpot un sludināt, un tikai tā mēs varētu mainīt šo priekšstatu, ka LELBA var dot no savas puses ne tikai finansiālo palīdzību, bet arī šo kalpošanu.
Gija Galiņa
LELBĀL uzņemta Porvoo saimē
"Ar lielu pateicību un prieku varu ziņot, ka Porvoo "primāti" vienbalsīgi nolēmuši LELBĀL un arī Lut. Baznīcu Padomi Lielbritānijā uzņemt Porvoo saimē kā pilntiesīgu locekli. Tagad būs jādomā par Porvoo dokumenta parakstīšanu kaut kad nākošā gadā. Paldies par Jūsu aizlūgšanām. Varam būt pateicīgi arī par izjusto pozitīvo atbalstu no itin visām klātesošām Baznīcām, it īpaši arī no Canterbury archibīskapa Justin Welby puses." Tā ziņo archibīskaps Elmārs Ernsts-Rozītis. [...]
The Porvoo Communion has no central or overhead. In every church there is a contact person for Porvoo and these contact persons meet every year. Two bishops ar co-moderatiors of the Provoo Contact group, one from the Lutheran family and one from the Anglican family and two co-secretaries, also from both church families."
Kā archibīskaps Rozītis minēja savā rakstā "Visās maiņās - uzticīgi mērķim!" 2013. gada Baznīcas Gadagrāmatā: Turpinās latviešu aizceļošana no Latvijas, galvenām kārtām uz Eiropas Savienības zemēm. Daudz jaunu ģimeņu, daudz bērnu, daudz būtībā augsti kvalificētu cilvēku. Daudz izaicinājumu un iespēju arī mūsu draudzēm un LELBĀL. Kā viņus aprūpēt tanīs vietās un tanīs valstīs, kur līdz šim LELBĀL nav pārstāvēta, piemēram, Luksemburgā, Austrijā? Esam aicināti attīstīt mūsu darbu. Redzot, cik aptverošs ir mūsu uzdevums, arvien svarīgāka kļūst ekumeniskā sadarbība ar vietējām Baznīcām, sevišķi Pasaules luterāņu federācijas un Porvoo ietvaros.
Zemāk oficiālais dokuments, kas nupat tika pieņemts.
THE PORVOO COMMUNION OF CHURCHES
Porvoo Church Primates’ Meeting, Reykjavik, Iceland, 20-22 OCTOBER 2013
COMMUNIQUÉ
Justice faints and hope fades when the church looks in on itself
The Presiding Bishops of the Porvoo Communion of Churches, meeting in Iceland, unanimously agreed to the Latvian Evangelical Lutheran Church Abroad and the Lutheran Church in Great Britain becoming full members of the Porvoo Communion of Churches. This decision was warmly welcomed by all present and is commended to the processes of the member churches as may be necessary.
The Presiding Bishops of the churches of the Porvoo Communion meet every other year to discuss matters of mutual concern, receive reports of activity within the Communion and to guide the future shared work of the churches. At the meeting in Reykjavik, generously hosted by the Evangelical Lutheran Church of Iceland, the Bishops shared news of developments in their churches and wider societies, particularly against the background of austerity and economic challenges faced by all the members of the Porvoo Communion from Portugal in the south to Finland in the north. Hope within the mission and service of the church was seen as vital to the work of all the churches and their shared life. The Presiding Bishops also commented on the reports received on Porvoo consultations carried out on marriage; on issues related to migration; and on the diaconal ministry (ministry of service).
The Churches of the Porvoo Communion, based mostly in Northern Europe, are Lutheran and Anglican Churches that have signed an agreement to “share a common life in mission and service”. The name Porvoo comes from the Finnish diocese and city in whose Cathedral the Eucharist was celebrated on the final Sunday of the conversations in 1992 leading to the Common Statement and thus to the Porvoo Communion of Churches.
The Bishops, together with members of the local church and other Porvoo representatives, participated in two services of Holy Communion. At the first, which took place in the Lutheran Cathedral (Domkirkjan) in the historic centre of Reykjavik, the Bishop of Iceland, Agnes M Sigurdardottir, presided. In his sermon, the Archbishop of Canterbury, Justin Welby, said: “Justice faints and hope fades when the church looks in on itself. The Kingdom of God is proclaimed by a church that is caught up in the glory of God and the reality of the world around..... If we are to continue to grow closer, so that our [Porvoo] communion becomes family, and that family becomes the transforming influence in our society, which is so desperately looking for a new way, after the decades of reliance on material growth have betrayed us; if that family is to become what it should, then we need each other more than ever, not for comfort in the cold, receding tides of Christian faith, but to stretch and challenge each other to an ever closer walk with God and evermore passionate fulfilling of his mission.”
The Bishops closed the meeting with a commitment to meet again in two years in Edinburgh, hosted by the Scottish Episcopal Church, and to extend the duration of the meeting to enable a deepening of their engagement with each other.
List of participating Presiding Bishops:
1. Rt Rev’d Peter Skov-Jakobsen, Bishop of Copenhagen, Evangelical Lutheran Church in Denmark
2. Most Rev’d Justin Welby, Archbishop of Canterbury, Church of England
3. Most Rev’d Andres Pöder, Archbishop, Evangelical Lutheran Church of Estonia
4. Most Rev’d Kari Mäkinen, Archbishop of Turku, Evangelical Lutheran Church of Finland
5. Rt Rev’d Walter Jagucki, Bishop, Lutheran Church in Great Britain
6. Rt Rev’d Agnes M Sigurðardóttir, Bishop of Iceland, Evangelical Lutheran Church of Iceland
7. Most Rev’d Richard Clarke, Archbishop of Armagh and Primate of All Ireland, Church of Ireland
8. Most Rev’d Jānis Vanags, Archbishop of Riga, Evangelical Lutheran Church of Latvia
9. Most Rev’d Elmārs Rozitis, Archbishop, Evangelical Lutheran Church of Latvia Abroad
10. Rt Rev’d Mindaugas Sabutis, Bishop, Evangelical Lutheran Church in Lithuania
11. Most Rev’d Helga Haugland Byfuglien, Presiding Bishop, Church of Norway
12. Rt Rev’d Jorge Pina Cabral, Bishop, Lusitanian Church, Portugal
13. Most Rev’d David Chillingworth, Primus, Scottish Episcopal Church
14. Most Rev’d Barry Morgan, Archbishop, Church in Wales
The Archbishop of the Church of Sweden was represented by Rt Rev’d Ragnar Persenius, Bishop of Uppsala; Rt Rev’d Carlos Lopez-Lozano, Bishop of the Reformed Episcopal Church of Spain was unable to attend.
The full text of the Archbishop of Canterbury’s sermon can be found at www.tru.is
The website of the Porvoo Communion of Churches is at www.porvoocommunion.org
Kad Pļaujas svētki izraisa gan pateicību, gan kādreiz jautājumus
Rīt atzīmēsim Pļaujas svētkus ar draudzes locekļiem, kas retais vairs no zemes gaida augļus vai pats ar savām rokām ievāc labību. Un tomēr, pat tie, kas dzīvokļa logu puķu podos iestāda dilles un lociņus, pazīst to prieku, kad aug tas, ko esam sējuši. Pat Pļaujas svētkos ne vienmēr pasaule atļauj mums sēt miera un pateicības domas mūsu sirdīs un dvēselēs. [...]
Pensionāru apvienības oktobŗa mēneša sanāksmē atzīmējām Pļaujas svētkus. Dalījos ar daudziem jau pazīstamā stāstā par kādas draudzes dārznieku, pie kuŗa piestājās mācītājs un pateicās par viņa darbu. Mācītājs priecājas un vēro, vai gan Dievs nav varens Radītājs, ka veidojis tik skaistu dārzu! Dārznieks mazliet skeptiski noskatījies uz mācītāju un atbildējis: „Jā, jā, mācītāj, ir gan Dievs vareni labs, bet jums vajadzēja redzēt, kā dārzs izskatījās tad, kad Dievs viens pats to kopa!” Pēc svētbrīža pienāca viesis no Latvijas, kas ir ciemos pie radinieces, kuŗa slimības dēļ ilgāku laiku nebija varējusi pati vairs strādāt savā dārzā. Viņš dienām smagi bija strādājis, lai visu savestu kārtībā. Ar smaidu viņš apliecināja: „Mācītāj! Vajag abus! Vajag Dievu, vajag cilvēku – abiem kopā jāstrādā, lai kas labs iznāktu.”
Zinu, ka vairākas draudzes aicina uz dievkalpojumiem nest līdzi ēdienus trūcīgiem. Zinu, ka tas it kā ir pārāk maz darīts, ja to tikai šad un tad darām, bet tas ir labāk nekā nedarīt neko. Reiz piezvanīja draudzes locekļi, kas cīnījās ar jautājumiem par saņemto svētību. „Kādēļ man iet tik labi un citiem pasaulē tik ārkārtīgi grūti? Jūtos vainīga! Jūtos savtīga. Kādēļ lai pat mēģinu!” Jo Tu vari. Ne visus paēdināsi, ne katru sasniegsi, bet Tu vari vispirms lūgt pēc gudrības, pēc iespējām kalpot un tad, saņemot spēku, dari to, ko vari. Jo Tu vari darīt kaut ko un Tu neesi viens. Tu esi daļa no Kristus miesas. Tas nozīmē, ka sāpēs tad, kad citam sāp, bet tas arī nozīmē, ka Tu neesi viens.
Vienā Latvijas draudzes jubilejas dievkalpojumā Svētā Vakarēdiena liturģijas tekstā mācītājs saka: „Maize, ko laužam, ir viena miesa.” Uz viņa vārdiem draudze atbild: „Jo, kā ir viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa, jo mēs visi esam šīs vienas miesas dalībnieki.” Šis apliecinājums skaisti saskan ar rītdienas Jāņa evaņģēlija tekstu, kuŗā Jēzus apliecina: „Es esmu dzīvības maize! Kas nāk pie manis, tam nesalks, un, kas man tic, tam neslāps nemūžam.” (Jņ. 6:35) „Maize, ko laužam, ir viena miesa.” To ceru arī saņemt šodien Evangelical Lutheran Church in America bīskapes Elizabeth A. Seton amatā iesvētīšanas dievkalpojumā. Viņa tiek ievesta amatā kā ELCA Presiding Bishop. Dievkalpojums notiks Rockefeller Memorial Chapel. Rakstiski jau nosūtīju sveicienus. Aicinu lūgt arī par viņu un par ELCA darbu, lai tas nestu svētību.
No sirds novēlu svētīgus un skaistus, pateicības bagātus Pļaujas svētkus! Dievs lai svētī ar daudzām iespējām darīt to, kas tālāk vairo svētību. Kristū saņemam visu, kas vajadzīgs. Kā mums atgādina Janīnas Babres vārdi dzejolī Dzīvības maize.
dvēseles tuksnesī klīsti,
Es klājos debesu mannā.
Es paslēpos Derības teltī
un gaidu tevi
atvērtās durvīs.
Kā lūdzējs un devējs
Es nāku –
Es, Dzīvības Maize,
esmu izsalcis tevis!
Galilejā
Es pavairoju maizi,
tavā dvēselē
Es vairoju prieku.
Aizlaices mūžos
Es skatīju nākšanu tavu
un ilgojos brīža tikties ar tevi
Dzīvības Maize.
Ģetzemanes rēgainā naktī
Mūsu vienība
bija mierinājuma veldze.
Manas paceltās rokas
No krusta
Asinīm pilot,
Svētīja tevi jau toreiz.
Mana mīlestība lielāka
par katru pazemojumu,
nodevību,
apsmieklu
un katru sāpi.
Par tevi un ar tevi
Es dzimstu un mirstu ikdienas,
lai tu varētu augšāmcelties.
Es atstāju kapu
lai tu nepaliktu tumsā,
un uzcēlu tev jaunu mājokli
gaismas valstī.
Es, Dzīvības Maize,
Tevi vedu
pie Mana un tava Tēva,
uz piepildījuma rimti,
uz mīlestību!
Es esmu Dzīvības Maize
tev!
Lauma Zušēvica
2 mēneši
Ar lielu pateicību Dievam šodien mēs atzīmējam mūsu Baznīcas jaunās mājas lapas 2 mēnešu jubileju kopš brīža, kad mājas lapa 1. augustā tika publicēta, lai tā informētu savus lasītājus un arī vienotu mūs, kas esam izkaisīti plašajā pasaulē.
No Floridas līdz Kalgarijai, no Ziemeļkalifornijas līdz Otavai, no Bostonas līdz pat Karakasai. Mēs esam īpaši svētīti ar to bagātību, ko Dievs mums ir dāvinājis, dzīvojot dažādās vietās – katrs savā kalpošanas vietā. [...]
Šajos 2 mēnešos mēs esam padarījuši daudz, bet pie tā nevar apstāties. Turpināsim šo labi iesākto darbiņu, sūtot informāciju mājas lapas redaktorei, kā piemēram:
- Draudžu apkārtraksti
- Ziņas par iesvētībām, nāves gadījumiem, sarīkojumiem, draudzes mācītāju un darbinieku jubilejām
- Jaunumi no LELBA nozarēm
- Jaunumi no apgabaliem
- Jaunumi no komitejām un darba grupām
- Jaunumi no Baznīcas fondiem, piemēram, Rītdienas Fonda, par to, kam piešķir stipendijas
Ja ir kāda īpaša, cita veida informācija, ar ko ir vēlme dalīties, arī to būtu vēlams sūtīt redaktorei. Vērtīgas informācijas nekad nevar būt par daudz!
Lai mums visiem Dievs dāvina vēlmi iesaistīties un stāstīt tālāk par mūsu labajiem darbiem un Dieva žēlastību mūsu dzīvēs.
Edija Banka-Demandta
Radīšanas stāsts jaunajā tulkojumā
Šajā rakstā es mēģināšu parādīt to, kā sarunas veidojās par Radīšanas stāsta jauno tulkojumu Rietumkrasta garīdznieku tikšanās reizē Kursā šī gada 22. augustā.
Bībeles tekstu var piedzīvot dažādos veidos. Klasiskākie no tiem ir teksts kā mutvārdu tradīcija, teksts kā rakstiskā tradīcija un teksta interpretācija.
Tiem, kas grib izbaudīt mutisko tradīciju, vispirms jānoklausās 1. Mozus grāmatas 1-2:3 lasījums! To var arī darīt, izlasot šo tekstu skaļi pats sev. [...]
Mūsdienās teksts, kas nav pierakstīts, nemaz neskaitās nopietns un vērā ņemams teksts (piemēram, neviens vairs netic cilvēkiem uz vārda, ka viņi izpildīs līguma saistības). Bībeles teksts droši vien arī ir vainojams, ka rakstiskam tekstam tiek piešķirta tik liela autoritāte. Tomēr ideja par to, ka ir tikai viens autoritatīvs Bībeles teksts, ir samērā nesena. 19. gadsimtā Bībeles pētnieki Rietumos sāka lauzīt prātus un šķēpus par to, kāds izskatījās pirmais un vienīgais pareizais Bībeles teksts. Viens bija skaidrs – tas noteikti bija rakstīts ebreju valodā.
Jūdiem, kas prot ebreju valodu, nav vajadzīgs tulkot Bībeli (tas gan tiek atsvērts ar neskaitāmiem skaidrojumiem). Savukārt latviešiem, kas to neprot, jāiztiek ar tulkojumu. Tas ir vienreizēji, ka varam lasīt Dieva vārdu savā valodā, bet tam arī ir savi trūkumi. Kā teica viens mans skolotājs: tulkojums ir kā skūpstīšanās caur dvieli – daudz ko var iegūt, bet nekad ne visu. Tas arī atkarīgs no tā, vai dvielis biezāks (frotē) vai plānāks (zīda). Es teiktu, ka Latvijas Bībeles Biedrības jaunais tulkojuma dvielis mūsdienu lasītājam šķitīs daudz plānāks par iepriekšējo.
Jaunajam Bībeles tulkojumam ir daudz atšķirību no vecajiem tulkojumiem. Jau pats fonts un teksta izkārtojums to atverot paziņo, ka šis ir kas jauns. Apsveicama ir nesekošana pantu iedalījumam, jo tā var norādīt, ka pirmā Radīšanas stāsta beigas ir 1.Moz.2:1-3. Nezin kāpēc cilvēki, kas iedalīja Bībeles tekstu nodaļās (domājams, tas notika 13. gs. sākumā), Radīšanas septīto dienu nošķīra no 1. Moz.1. nodaļas un pārcēla uz 2. nodaļas sākumu.
Jaunajā tulkojumā arī dažas Vecās Derības grāmatas pamainījušas nosaukumu (piem., Augstā Dziesma kļuvusi par Dziesmu Dziesmu). Pirmās Bībeles grāmatas nosaukums gan nav mainījies, tā vēl arvien ir ‘Pirmā Mozus Grāmata’, tikai tās apakšvirsraksts no latīniskā/grieķiskā Genesis pārtulkots latviski – ‘Iesākums’.
Galvenais, protams, ir tas, ka jaunais tulkojums ir ebreju teksta lasīšana pa jaunam. Skaidrs, ka to lasījuši un tulkojuši cilvēki, kuri ir labi pazīstami ar veco tulkojumu (vismaz Radīšanas stāsta gadījumā noteikti). Līdz ar to ir interesanti papētīt, kur viņi izlēmuši saglabāt veco un kur atteikties no tik pierastajiem vārdiem, izteicieniem un formām.
Pirms ķeramies pie Radīšanas stāsta tulkojuma izpētes, atgādināšu, ka 1. Mozus 1. nodaļa ir rakstīta dzejiskā prozā jeb poētiskā stāstījuma formā. Lai atgādinātu, kāda ir ebreju dzeja, izlasīsim vienu no psalmiem, kas apraksta radīšanu, arī jaunajā tulkojumā.
Psalms 19:2-5Debesis vēsta par Dieva godu,
Diena dienai valodas vērpj,
Nakts naktij nes vēsti-
Nav valodas, nav vārdu,
Viņu balsis pat nedzird!
Pār visu zemi sniedzas to mērs,
Līdz pasaules malai viņu vārdi!
Ebreju dzejas viens no pamatelementiem ir paralēlisms: vienas domas atkārtošana citiem vārdiem. Šajā psalmā es to mēģināju parādīt ar pasvītrojumiem. Šādus paralēlismus mēs redzam arī Radīšanas stāstā.
Vēl ebreju dzejai piemīt izteikts lakonisms. Pati ebreju valoda vēl šodien ir daudz lakoniskāka kā latviešu. Līdz ar to latviski ebreju teksti skanēs savādāk un svešāk, jo mēs vienkārši tā neizsakāmies.
Radīšanas stāsta ievadam gribu mazliet pakavēties pie pirmā jautājuma, kuru apskatīja Vecās Derības pētnieki kaut kad ap sesto gadsimtu – rabīni jūdaisma ‘klasiskajā periodā’. Kā jau minēts iepriekš, viņiem nebija jānopūlas ar tulkošanu, viņi varēja uzreiz ķerties klāt katra vārda un burta pētīšanai ‘oriģinālā’. Un pirmais jautājums, ar ko klasiskais jūdu teksts Berešit Rabba iesāk diskusiju par Radīšanas stāstu, ir sekojošs: Kāpēc Tora sākas ar burtu Bet (vārdā berešīt)? Ebreju alfabētā bet ir alfabēta otrais burts, pirmais ir alef.
Viens no šī fenomena izskaidrojumiem saistās ar burtu izskatu (bet izskatās šādi: ב un te arī jāatceras, ka ebreju valodā rakstība ir no labās uz kreiso pusi):
„R.Jona sacīja R.Levi vārdā: Kāpēc pasaule tika radīta ar burtu bet? Tāpat kā bet ir aizvērts uz visām pusēm, izņemot vienu (tajā virzienā, kur sākas Tora), tāpat arī tev nav atļauts spekulēt par to, kas ir augšā un kas lejā, kas ir pirms un kas ir pēc, bet tikai par Radīšanas dienu un kas tai sekoja.”
Kāds cits izskaidrojums saistās ar to, ka ebreju valodā burtus lieto arī, lai apzīmētu skaitļus, tā alef var arī tikt lietots, lai apzīmētu skaitli 1, bet – skaitli 2 utt.:
„Kāpēc pasaule tika radīta ar bet? Lai tev rādītu, ka ir divas pasaules: šī pasaule un nākamā pasaule.”
Visbeidzot, rabīni nonāk pie mazāk tehniskiem izskaidrojumiem par to, kāpēc Dievs iesāka savus Rakstus (jeb Toru) ar alfabēta otro, nevis pirmo burtu:
„R.Eleāzars bar Hanina sacīja R.Ahas vārdā:
Divdesmit sešas paaudzes burts alef sūdzējās Svētā, lai Viņš slavēts, troņa priekšā, to lūdzot: ‘Visuma valdniek! Es esmu no visiem burtiem pirmais, un tomēr Tu neradīji pasauli ar mani!’
Dievs tam sacīja: ‘Visa pasaule un tas, kas tajā, tika radīti tikai Toras dēļ, kā rakstīts (Sakāmvārdi 3:19). Rīt es nākšu dot Toru Sinaja kalnā un tad es sākšu ne ar vienu citu burtu kā tikai ar tevi!’ jo ir rakstīts 2.Moz.20:2: ‘Es [šis vārds ebreju valodā sākas ar burtu alef – R.S.] esmu Dievs tavs Kungs.’
Šī jūdu tradīcija skaidro, ka radīšana nav mērķis pati par sevi. Radīšana ir tikai sākumpunkts kaut kam citam, kam pasaulē jānotiek. Šeit rabīni saskata, ka visas Radīšanas piepildījums ir Dieva likumu došana savai tautai (šī doma sasaucas ar jau pieminēto 19. psalmu, kuram dots nosaukums „Dieva godība radībā un bauslībā”). Mums tas varētu būt saskatāms kādā citā notikumā.
Pietiek ar ievadiem, beidzot jāķeras klāt arī pašam tekstam. Kursā mēs tam veltījām vismaz stundu darba grupās, salīdzinot jauno tulkojumu ar diviem vecākiem: 1965. gada tulkojumu un 1997. gada revidēto tekstu. Katra grupa pētīja vienu vai vairākas Radīšanas dienas. Šeit es mazliet pakavēšos pie dažiem pieturas punktiem, kas izraisīja garākas diskusijas.
Pirmā diena. Mēs arī jautājām par Bībeles pirmā vārda izvēli, tikai šajā gadījumā tas nebija bet un alef, bet gan ‘sākumā’ un ‘iesākumā’. Vai abiem vārdiem vispār ir kāda atšķirība? Klātesošajiem likās, ka viņi neko savādāku nesaklausa, tā kā tas tika nolikts uz individuālas stila izvēles. Līdzīgi kā ‘teica’ tagad ir nomainījis iepriekšējo ‘sacīja’, ‘bija’ nomainījis ‘tapa’.
Vairāk pārrunu izraisīja tas, ka jaunais tulkojums pieturējies pie revidētā teksta ieviestā ‘viena diena’, nevis pierastā ‘pirmā diena’ (1.Moz.1:5). Nebūtu tik neparasti šo ebreju vārdu, kas parasti nozīmē ‘viens’ tulkot kā ‘pirmais’, bet lielākā daļa lasītāju tomēr deva priekšroku ‘vienai dienai’ tīri personīgas sajūtas dēļ.
Otrā diena. Kāda ir atšķirība starp ‘debesjumu’ (jaunais tulkojums), ‘izplatījumu’ (vecais tulkojums) un ‘velvi’ (revidētais teksts)? Mums likās, ka velve ir viskonkrētākais apzīmējums, kas rada priekšstatu par cietiem ‘griestiem’. Tas arī likās modernam cilvēkam visgrūtāk pieņemamais, jo neatstāj vietu modernajai astronomijai. ‘Izplatījums’ lielākai daļai likās vispievilcīgākais apzīmējums. Tas arī, starp citu, labi saskanētu ar šī vārda saknes vienu no nozīmēm. Jaunā tulkojuma ‘debesjums’ nešķita visveiksmīgākais no piedāvātajiem variantiem.
Visgarākās pārrunas mums radās par tagadnes lietojumu vienam no Radīšanas stāsta ‘piedziedājumiem’: ‘un tā ir’ (iepriekšējos tulkojumos ‘un tā notika/tapa’). Visumā mums likās ļoti simpātiski šis negaidītais atgādinājums, ka mēs vēl arvien piedzīvojam radīšanas stāsta sekas savā ikdienā. Un tomēr vispārējā stāstījuma kontekstā tas nelikās īsti loģisks. Tā šajā gadījumā pirms šīs tagadnes formas lasām, ka Dievs ‘šķīra’ – pagātnē, un pēc ‘tā ir’ lasām, ka Dievs ‘nosauca’ – arī pagātnē.
Trešā diena. Salīdzinot visus trīs latviskos variantus par to, kas tika radīts šajā dienā, var redzēt, ka šeit ebreju teksts ir neskaidrs vai arī to var lasīt dažādos veidos. Pie tam var arī redzēt, ka latviski nav pietiekami daudz sinonīmu augu aprakstīšanai (vai arī mēs esam kļuvuši pārāk pilsētnieciski?). Visiem, kas lieto šo tekstu, jābūt uzmanīgiem neturēties pie ‘burta’. Jaunais tulkojums ir atmetis vārdu ‘zāle’ un tā vietā lieto ‘augs’ un ‘stāds’. Līdz ar to sestajā dienā, kur Dievs norāda, ko katram būs ēst, dzīvniekiem tiek pavēlēts ēst nevis ‘zāli’, bet ‘stādus’. Mūsu ausīm tas likās mazliet neparasti, jo mēs saistām ‘stādus’ ar augiem, kas tikko izlīduši no zemes.
Ceturtā diena. Šī ir neparasta diena, kad pēc iepriekš radītajiem gaismas un augu valsts Dievs beidzot izlemj radīt objektus, kurus mēs mūsdienās atpazīstam kā gaismas avotus un līdz ar to dzīvības devējus augiem un visai dzīvajai dabai. Bet Radīšanas stāsts skaidri pasaka, kam šie objekti primāri tika radīti – ‘zīmēm’. Tie ir jālieto kā pulkstenis un kalendārs. Zemes apspīdēšana šķiet otršķirīgs uzdevums. Jaunais tulkojums šos objektus sauc par ‘gaismekļiem’, atmetot iepriekšējo ‘spīdekļi.’ Tas ir tuvāk ebreju vārdam, kas arī nāk no saknes ‘gaisma’, bet dažiem no mums tas likās samocītāks un ne tik latvisks vārds.
Piektā diena. Šajā dienā Dievs radīja kaut ko, par ko neviens tulkotājs un skaidrotājs nav īsti drošs un sauc tos dažādos vārdos: lieli zvēri, nezvēri, vaļi, jūras briesmoņi (jūdu tradīcija te saskata nezvērus no Ījaba un Jesajas grāmatām: behemotu un leviatānu). Jaunais tulkojums nepiedāvā skaidrojumu šai problēmai, vienīgi nepieliek vārdu ‘jūra’ pie lielajiem zvēriem, kā to darīja iepriekšējie tulkojumi.
Sestā diena. Mēs bieži lasām Radīšanas stāstu tikai ar vienu domu – kad beidzot nonāksim pie apraksta par cilvēka radīšanu. Tomēr godīgi lasot nevaram nepamanīt, ka cilvēks ir radīts tikai pašās beigās, daudz vairāk laika Dievs pavadīja, radot citas lietas. Vai nu šī iemesla dēļ vai arī tāpēc, ka cilvēka radīšanas stāsta tulkojums neizceļas ne ar ko īpašu, mums nebija nekādu diskusiju ne par daudzskaitli (‘taisīsim cilvēku’) ne par to, kas ir ‘tēls’ un ‘līdzība’ (kas visos tulkojumos ir vienādi!). Mēs vairāk pārspriedām, kāpēc jaunais tulkojums sestās dienas pirmās radības sauc par ‘dzīvajām būtnēm’, atmetot iepriekšējos ‘dzīvnieki’ un ‘dzīvi radījumi’. Mums likās, ka latviski ar šo jauninājumu nekas īsti iegūts netiek.
Septītā diena. Kā jau iepriekš minēts, jaunajā teksta izkārtojumā var labāk parādīt, ka septītā diena arī pieder pie Radīšanas stāsta. Radīšana beidzas ar to, ka nekas vairs netiek radīts, viss ir piepildīts un ir ļoti labs. Bet ar ko Dievs īsti nodarbojās septītajā dienā? Katrs no apskatītajiem tulkojumiem skaidro savādāk darbības vārdu no saknes ‘šabats’: atpūtās (1965. g. tulkojums), atdusējās (revidētais teksts), mitējās (2012. g. tulkojums). Kurš no šiem vārdiem ir visprecīzākais vai labākais, nav jau vairs tulkošanas, bet ir skaidrošanas lieta. Jūdi par to ir lauzījuši galvas gadu tūkstošiem, tā kā mēs nevaram cerēt to atrisināt tikai nieka pārsimts gados!
Šis pēdējais piemērs par šabata tulkošanu vai skaidrošanu arī parāda vienu no lielākajiem ieguvumiem, kas mums dots ar šo jauno Bībeles tulkojumu latviski. Proti, mums ir dota iespēja salīdzināt un paskatīties, kā vienu un to pašu ebreju tekstu lasa dažādi latvieši, kas to labi pārvalda. Tas arī ir mans novēlējums visiem, kas turpmāk lietos Bībeles tekstu latviski – lietojiet visus tulkojumus, salīdziniet tos un studējiet!
Piezīme: visi rabīnu teksti ņemti no grāmatas Wilfred Shuchat, The Creation According to the Midrash Rabbah (Devora Publishing, 2002)
Rota Stone
Aicinājums ziedot Archibīskapa algas fondam
LELBA XII Sinode pieņēma rezolūciju aicināt draudzes atbalstīt esošo LELBĀL Archibīskapa algas fondu pēc katras draudzes spējām. Draudžu locekļi tiek aicināti un mudināti atbalstīt šo rezolūciju, iemaksājot vienreizēju $50 maksājumu. Ja katrs LELBĀL draudzes loceklis ziedotu vismaz $50, tad Archibīskapa algas fonds ir iecerējis savākt $500,000.00 - 1,000,000.00, no kā tad augļus varētu lietot, lai segtu algu un citus archibīskapa izdevumus. [...]
Kāpēc ir jāveido šis Archibīskapa algas fonds jau šodien? Šī fonda vēlēšanu process iesāksies 2014. gada janvārī, un jaunais archibīskaps tiks paziņots 2014. gada oktobrī. LELBA pašreizējais archibīskaps ir Elmārs Ernsts Rozītis. Pašreiz arch. Rozītis savu algu saņem no Vācijas valdības, bet ar nākamo archibīskapu tā vairs nebūs. Es esmu LELBA pārvaldē un es redzu “first hand”, cik daudz arch. Rozītis dara, ne tikai LELBA labā, bet arī LELBĀL labā. Viņš pārstāv LELBA un LELBĀL intereses Latvijā, kā arī citās organizācijās, kā piemēram, Pasaules Luterāņu federācijā un Porvoo luterāņu/anglikāņu kopībā. Viņš ir pacēlis LELBĀL tēlu, un tas būtu jāturpina. Archibīskaps arī aktīvi dzīvo līdzi visām LELBĀL draudzēm, bieži piedaloties dievkalpojumos, mācītāju ordinācijās utt. Es arī redzu, cik lielu darbu LELBA dara.
LELBA XII Sinode aicināja Ivaru Petrovski, Vilmaru Beiniķi un māc. Aivaru Peldu izstrādāt fonda apsaimniekošanas vadlīnijas, kas ir sekojošas.
• Šis fonds domāts tiem bīskapiem vai archibīskapiem, kas sekos E. E. Rozīša pēdās.
• Fondu pārskatīs LELBA un LELBĀL kasieri, un viens Virsvaldes izraudzīts ieguldījumu speciālists.
• Bīskapa algu nosaka LELBĀL Virsvalde, atbilstoši paredzētai bīskapa darba slodzei.
• Tādēļ, ka sagaidāmie algas fonda līdzekļi nebūs pietiekoši, lai izmaksātu pilnu algu nākošajam bīskapam, uzskatām, ka bīskaps būs arī kādas draudzes mācītājs, kas viņam maksās vismaz daļēju pamatalgu.
• Izmaksāt drīkst tikai fonda augļus.
• Alga izmaksājama tajā valstī, kur bīskaps dzīvos, saskaņā ar vietējiem likumiem.
• Par fonda likvidāciju lemj Baznīcas Virsvalde.
Mudinām draudzes locekļus atcerēties šo fondu arī savos testamentos.
Ziedojumus
vēlams sūtīt LELBĀL kasierim Ivaram Petrovskim:
5239 E Woodmeade Ct SE
Ada, MI 49301
USA
Tālr. (616) 975-2705
zipetro@att.net
JA VĒLAMIES UZTURĒT LATVIEŠU DRAUDZES UN BAZNĪCU NĀKOTNĒ, MUMS PAR TO IR JĀGĀDĀ JAU TAGAD!
Baiba Liepiņa
Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru!
Garezera padomes locekļa Mārtiņa Pūteļa uzruna prāv. Viļa Vārsberga piemiņas akmens un plāksnes iesvētīšanā Garezerā šī gada 10. augustā. Vairāk uzrunu un bilžu atradīsiet sadaļā "Jaunumi".
Esam šodien pulcējušies, lai iesvētītu piemiņas akmeni Gaŗezera dibinātājam, prāvestam Vilim Vārsbergam. Akmens, plāksne, vārdi, cilvēks; šis piemiņas akmens saliedē divas ļoti atšķirīgas Dieva radības: akmeni un cilvēku. [...]
Dievs ir radījis pasauli, un kaut kur pasaules klēpī šis akmens tika radīts. Akmens varbūt ir viena no viszemākā līmeņa Dieva radībām. Mēs šo akmeni esam 'aizņēmušies' no zemes klēpja un uz tā pielikuši piemiņas vārdu plāksni cilvēkam - Dieva augstākai radībai. Akmenim līdzīgā veidā, prāvests Vārsbergs arī tika pārcelts no savas dzimtās zemes uz citu zemi. Kaŗa un okupācijas apstākļu dēļ viņš bija spiests pārcelties no savas dzimtās zemes uz šejieni.
Šeit, Amerikā, prāvestam Vārsbergam veidojās domas, idejas, un radās vīzija mūsu Gaŗezeram ar devīzi "Dievam un Latvijai". Pateicoties viņam, mums ir mūsu Gaŗezers šodien. Visspilgtākais punkts par šo brīdi, kad iesvētām piemiņas akmeni, ir "cik cilvēku dzīves nav mainītas un ietekmētas ar to, ka mums šodien ir mūsu Gaŗezers". Vai kāds no jums var iedomāties, kā tas būtu šodien, ja mums nebūtu mūsu Gaŗezers?
Minēju, ka esam 'aizņēmušies' šo akmeni no zemes klēpja. Cik ilgi stāvēs šis piemineklis? Kad akmens atgriezīsies zemes klēpī? Cik ilgi pastāvēs Gaŗezers? Kuŗš no jums, jauniešiem, atgriezīsies Gaŗezerā kā talcinieks, strādnieks, audzinātājs, skolotājs, padomes loceklis vai administrators. Gaŗezera nākotne ir pilnīgi attiecīga uz jūsu atbildi.
Viens cilvēks, viena ideja, strādāt un veidot to, ko viņš juta, kas bija nepieciešams tautai. Autors Joel Barker ir rakstījis: "Vīzija bez attiecīga darba ir vienkāršs sapnis. Vienkāršs darbs bez vīzijas tikai aizņem laiku. Bet vīzija ar attiecīgu darbu spēj mainīt pasauli." Mums katram ir dota spēja sapņot, strādāt un mainīt pasauli. Paldies, prāvest Vārsberg! Tu mainīji mūsu pasauli.
Mārtiņš Pūtelis
Ar nelielu svētceļojumu uzsāk projektu "Priecīgas pēdas"
Šā gada Garezera vasaras vidusskolas 3. klases audzēkņi kopā ar savu ticības mācības skolotāju, māc. Dāgu Demandtu, piedāvāja LELBAi jaunu projektu „Priecīgas pēdas”, kas paredz sagādāt apavus Kurzemes mazturīgajiem bērniem. Vairāki GVV jaunieši jau bija sarūpējuši pirmos ziedojumus šim projektam. [...]
105 jaunieši, viņu audzinātāji, skolotāji un daži interesenti devās vienotā gājienā no „Saulgriežiem” līdz „Atbalsīm”, tad pa Delihant ceļu līdz pat meža takām, kas mūs savienoja ar Garezera brīvdabas baznīcu, kopā noejot 2 jūdzes.
„Šodien mēs dosimies nelielā svētceļojumā pa mūsu mīļoto Gaŗezeru. Šoreiz mēs dosimies uz baznīcu pa citu, neierastu ceļu, pa kuru mūsu kājas ikdienā nestaigā. Šovakar, ejot šo ceļu, pateiksimies Dievam, ka mums ir iespēja staigāt. Ka mēs varam iet, skriet. Mēs ik dienas to pieņemam par tik saprotamu, ikdienišķu lietu. Bet būtībā tā ir dāvana,“ teica māc. Aija Graham, kas kopā ar jauniešiem vadīja šo svētceļojumu.
Svētceļojuma laikā jaunieši dziedāja dažādas svētceļnieku dziesmas, priekā plaukšķinot un izdziedot savu pateicību, arī savu lūgšanu. Nelielā ceļojuma laikā bija piecas apstāšanās ar pārdomām un lūgšanu.
Tā vienā no tām māc. Aija Graham saka: “Šajā brīdī es jūs visus aicināšu paskatīties uz jūsu kājām, uz jūsu pēdām. Vai tās ir nogurušas vai tās ir priecīgas pēdas? Noputējušas vai tīras? Bet galvenais - vai mēs novērtējam, ka mūsu visu kājas ir apautas? Dievs par mums tik ļoti gādājis un devis apstākļus, ka mūsu kājas ir apautas un ērtas. Lai šajā brīdī pateicība Dievam par to, ka Viņš vienmēr par mums ir rūpējies.”
Citās pārdomu vietās jaunieši aizdomājās par līdzjūtību, par to, lai mūsu katra acis vienmēr paliek redzīgas un spējīgas pamanīt otra cilvēka vajadzības, ka mēs varam pamanīt, kad otram kājas ir basas vai nosalušas. Un visbeidzot – pateikties par iespēju otram palīdzēt.
Jaunieši, ieejot nelielajā mežā, katrs aizdedza sveci un to ienesa brīvdabas baznīcā, apliecinot sev un Dievam, ka viņiem katram ir savs gaišums, ko viņi var pasaulei dāvāt. Jaunieši ar sveces liesmām apgaismoja altāri, tā apliecinot, ka viņi ir gatavi cilvēkmīlestības darbiem. Cerams, ka projekts “Priecīgas pēdas” gūs arī LELBA draudžu locekļu atsaucību, un ka mēs visi kopā darīsim priecīgas arī Kurzemes bērnu pēdas. Gluži tikpat priecīgas, kā tās bija GVV jauniešiem, ejot viņu pirmajā svētceļojumā pa Garezeru!
māc. Aija Graham
