As a people of faith we are committed to social justice and opposed to gun violence and racism, we grieve the lives lost and destroyed by this horrendous act of violence. The true reality is that we are all impacted by the horror that occurred in your place of worship. LELCA offers our deepest sympathies to your faith community in this difficult time.

Let us remember the words of the prophet Isaiah that offer support: “Do not fear, for I am with you, do not be afraid, for I am your God; I will strengthen you, I will help you, I will uphold you with my victorious right hand.” Isaiah 41:10.

In God’s love we join with all of our Latvian congregations around the world to pray for you during this time of healing.

Rev. Gunars Lazdins, President

Lauma Zusevics, + Archbishop, Latvian Evangelical Lutheran Church Abroad

Rev. Dag Demandt, Director of Information

Kaut varbūt, ka reiz ko līdzīgu esam mācījušies, bet ir tik labi, ka kāds atgādina, kā to dara teologs Štēnbuks, ka “Baznīca nav pašmērķis. Dieva darbības galamērķis nav triumfējoša baznīca. Baznīcas uzdevums ir kalpot cilvēkiem pasaulē. . . Baznīcas uzdevums sniedzas tālāk par baznīcu pašu. Tās mērķis ir Dieva valstība.” (visi citējumi no 72. un 73. lpp.)Par to, ko nozīmē apliecināt ticību vienai svētai, katoliskai baznīcai, autors izaicinoši prasa: “Vai baznīca ir svēta?” Viņš pazīst tās ne vienmēr gaišo vēsturi, galu galā viņš nozīmīgi secina: “No iepriekš teiktā kļūst saprotams, kur meklējams baznīcas svētums. Tas nav saistīts ar to, ka baznīcā darbotos svēti un pilnīgi cilvēki. Tas ir saistīts ar to, ka baznīcā vēlas mājot dzīvais Jēzus Kristus, “Dieva Svētais” (Mk 1:24) Jēzus svētums neizpaužas nepieejamībā un vājo un vienkāršo cilvēku atsijāšanā, bet gan tajā, ka viņš pievēršas visiem cilvēkiem, lai tos pārveidotu. Viņš grib dalīties ar mums savā svētumā, lai mēs dzīvotu savu dzīvi atbilstoši labajam Dieva prātam.”

Domu graudi mūsu lūgšanām. Kaut tie ierosinātu pārrunas par to, kā mēs izprotam baznīcu un tās uzdevumu. Dzimšanas dienās gandrīz visi mēdz mazliet padomāt par to, kā gadu skaits mainījis dzīvi un izskatu. Kad esam pavisam jauni, citi parasti priecājas, kā mūsu spējas attīstījušās. Kad gadu skaits kļūst lielāks, vai tiešām mazāk jāmeklē saredzēt mūsu garīgo izaugsmi? Ko redz LELBĀL, kad tā paskatās spogulī?

Ko mēs gribētu, lai kāds redzētu, ienākot mūsu dievnamos? Tā ceru, ka katrs saredzētu dzīvo Kristu visdažādāko cilvēku sejās. Un to, kā no Kristus mīlestības svētavota un dalītiem sakramentiem izplūst žēlastība un Svētā Gara dāvanas liek dalīties izslāpušajiem Dieva bērniem. Kā Dieva Vārda veltes paēdina izsalkušās dvēseles un dara katru stiprāku doties atpakaļ pasaulē un dzīvot apziņā, ka pats ir Dieva mīļotais un Kristus apžēlotais bērns. Kā visus kopā saista piederība Dieva valstībai virs zemes, kur miers un taisnība valda - ne ar varu, bet tādēļ, ka Dievam ir autoritāte pār visu, kas ir mūsu dzīve. Kā Tēvam par bērniem, kas ļauj saukt: Aba! (‘papiņ’, ‘tēti’; Rom. 8:15) Štēnbuks raksta:   “Baznīcas vēstij jāietver visas dzīves jomas un dimensijas: gars un miesa, daba un vēsture, indivīds un sabiedrība, baznīca un pasaule, taisnošana un svētošana, dievkalpojums svētdienā un dievkalpojums pasaulīgajā ikdienā.”

Ir tāda ‘ikdiena’ - pirmdiena, viena diena pēc Vasarsvētkiem, kaut tie jums bija skaisti! Bet - arī šodien lai notiek dievkalpojumi pasaulē! Tur, kur jūs katrs atsevišķi un mēs kopā dzīvojam un rosāmies un esam! (un kādreiz nokavējam darbus) Kalposim tam Kungam ar prieku! Lai Dievs svētī un Kristus mīlestībā mūsu baznīcu ‘dzīvu’ dara Svētā Gara svētku spēkā!

Garīgs akts, drosmīga proklamācija, aicinājums atjaunot to, kas sen bija, neļaut aizmirst, cik nežēlīgi un netaisnīgi pirmā neatkarība tika atņemta. Dieva vārdos lasām: "Kas tagad ir, tas jau sen ir bijis, un kas vēl būs, tas arī jau ir sen bijis, jo Dievs atjauno nereti arī jau sen pagājušo." (Salm.māc. 3:15) Kad ir svētku diena, kā šī, varam par atjaunoto neatkarību ar vēl lielāku degsmi pateikties Dievam, bet nekad neaizmirsīsim arī vēsturi. Nesenie notikumi patiesi mudina būt nomodā un ar tikpat lielu sirds pārliecību lūgt, lai Dievs tagad un rītdien pasargā Latviju un nodrošina tās nākotni.

Atmiņā dziļi iespiedies, kā toreiz pienāca ziņas par tiem, kas bija sabraukuši uz Rīgu ar saviem traktoriem. Viņi bija gatavi riskēt visu, izveidojot barikādes, aizsargājot to, kas bija tikai pašā sākumā, savas valsts neatkarības atjaunošanu. Mums liecināja, kā viņi devās  atvērtos dievnamos, lai sasildītos, paēstu un savu spēku atjaunotu. Kaut tā vēl būtu, ka katrs zinātu, kur durvis atvērtas, kur var cilvēks savu ticību un spēku atjaunot. Arī tā tauta top drošāka un stiprāka.

Ir pagājuši 25 gadi. Mūsu baznīca nekad nav apstājusies lūgt un līdz ar visiem latviešiem dziedāt: Dievs, svētī Latviju! Lūgsim arī šodien, lai Dievs ik rītu atjaunotu mūsu ticību un drosmi, gatavību lūgt līdz ar māsām un brāļiem.

Latvijā un ārpus tās, lai tā izjustu drošību Viņā, kas ir svētījis un, mēs lūdzam, svētīs mūs savā žēlastībā un taisnībā. 

Imanta Ziedoņa 1996. gada lūgšanas vārdi lai mūs šodien pavada:

"Dievs, sapulcē manus radus - kaut domās - še altāŗa priekšā: lai no mūsu mājām viņu domas sanāk šai brīdī zem Tava jumta! Es lūdzos.... Mūsu Tēvs Debesīs, mana tēva un vectēva domas ir Tevī, un tās ir te klāt mūsu ģimenē - zem Tava jumta! Lai nāk mūsu bērni pie mums, Dievs, iedali viņiem te vietu! Lai viņiem ir viss, ko te sanesam; lai tiem nav jādala, lai tiem ir viss! Nav daudz. Dievs, palīdzi augt mūsu dzimtai vēl lielākā gaismā un iet uz gaismu un turēties tīriem! Vienalga kur ir mani bērni šai brīdī un brāļi, māsas - es saucu tos šurp, mēs izaugam lieli Tavā vārdā - šai brīdī mēs nometam tumsu!"

Gribas kaut kā pievienot - un nonākam drošībā. 

Novēlu pateicības, cerības un ticības pilnu Latvijas neatkarības atjaunošanas 25. gadadienu!

Tomēr, “atjaunošanās” ir vairāk, nekā neko nedarīt. Garlaikošanās var nomākt ne mazāk kā darbs. Lai atjaunotos, mums vajag iedvesmu un mērķi. Mums vajag no tās dzīvības dvašas, ar kuru mūsu Radītājs mūs saucis šajā dzīvē. Mums vajag no tās mūžīgās dzīvības uguns, ko tumsa, ļaunums un nāve nespēj noslāpēt. To, ko mums vajag, mēs nespēsim sev sarūpēt. Bet mēs varam sevi atvērt un lūgt, un ļaut sevi ar to apdāvināt, un tad, protams, censties to glabāt, lai tā veidotos un darbotos.      

Tas var ar mums notikt katru brīdi. Šī dziļākā jēga ir katrai svētdienai, šīm “mazām Lieldienām”. Neatvietojami mūsu dzīvē ir tās lielie svētki, “lielās Lieldienas”. Svētki, kuri mums dod nojaust mūžības plašo apvārsni, Dieva neizmērojamās mīlestības spēku, kas atklājies Kristus augšāmcelšanās brīnumā. Svētki, kuriem piemīt kaut kas no Viņa gaišuma un godības, kas spēj mūsos atjaunot jausmu par arī manas sīkās dzīves lielo nozīmi. „Priekš katra darba teicama nu sirds še sasilt drīkst, jo sēkla, kas še sējama, mums jaunā dzīvē dīgst.”

Novēlu Jums ikkatram šo atjaunošanos. Un novēlu, lai mūsu evaņģēliskā Baznīca ne tikai 19. aprīlī Milvokos nomainītu vadību, bet arvien atjaunotos iz šī Lieldienu spēka – par svētību mūsu tautai!

Tagad mēs zinām, ka Kristus bija augšāmcēlies, bet evaņģēlijos redzam, ka mācekļi piedzīvo uzmācīgas domas, ka Jēzus ir nevis augšāmcelts, bet ka Viņa miesas ir nozagtas. Mēs redzam, ka mācekļi grūtos brīžos zaudē savu ticību, gluži kā mēs to dažreiz darām mūsu dzīves gājumā. Bet mūsu Kungs un Pestītājs atkal nāk pie mums, gluži kā Viņš nāca pie mācekļiem un saka: „Miers ar jums!”

Kādu bijību iedvesmojošu ziņu nes eņģeļi! Mums vairs nav jābīstas! Mācekļi jūtas bailīgi un nospiesti. Viņi bija liecinieki Jēzus brutālajai noslepkavošanai. Tagad eņģelis saka, ka viņiem nevajag bīties, jo Tas, „kurš bija krustā sists, ir augšāmcēlies”. Nežēlīgais krusts, moku un kauna rīks, ir kļuvis par uzvaras un Dieva mīlestības simbolu. Dievs savā mīlestībā izvēlas mūs nesodīt, bet sūta savu Dēlu izpirkt mūsu grēkus. Vienīgi krusta dēļ Dievs mums piedod un sniedz mums mūžīgās dzīvības dāvanu. Augšāmcelšanās ir Dieva liecība, ka mūsu grēki ir pilnīgi samaksāti un ka Jēzus ir Viņa vienīgais Dēls. Tādēļ mums vairs nav jābīstas nāves; ticīgajiem nāve ir durvis mūžībai debesīs.

Brāļi un māsas, šī ir tā vēsts, ko es jums dodu Lieldienu laikā: „Miers ar jums!” – un es ceru, es lūdzu, lai tas Kungs būtu augšāmcēlies arī jūsu katra sirdī, un ka mēs varam turpināt to kalpošanu, kuru Viņš mums šeit zemes virsū ir atstājis.

Lai augšāmceltais Kristus, visas vēstures un dzīvības Kungs, svētī jūs visus šajā Lieldienu laikā!

Izdevumu segšana mūsu Baznīcas vadības norisēm ir Baznīcas Virsvaldes atbildībā, - kā archibīskapes konsekrācijas, tā ar to saistītās Virsvaldes plenārsēdes izdevumi. Tomēr, uz konsekrācijas dievkalpojumu un apsveikšanu ieradīsies daudzi viesi, ne tikai no LELBA draudzēm Amerikā un Kanādā, ne tikai mūsu Virsvaldes locekļi no dažādām attiecīgām valstīm, bet arī pārstāvji no Baznīcām Amerikā un Eiropā. Gribam būt labi namturi, reizē lūdzam jūsu līdzdalību. Lielā cerībā par jūsu gatavību darīt tā, kā toreiz Mozus laikā, un atsaukties garīgās kalpošanas ārējām vajadzībām, esam paredzējuši atsevišķā lapiņā uzrādīt visu ziedotāju vai sponsoru vārdus. Tā katrai draudzei un draudzes loceklim ir iespēja "būt klāt" un sniegt savu atbalstu.

Līdz ar šo aicinājumu tieši atbalstīt konsekrācijas dievkalpojuma izdevumu segšanu un viesu uzņemšanu, dalāmies ar archibīskapes elect Laumas cerību, ka būs atlikums, kuru varēsim ievietot jaunā LELBĀL Misijas Fondā. Viņa ierosinājusi pārrunāt tāda Fonda rašanu, mērķus un nozīmi plenārsēdes laikā. Ticam, ka šādā veidā visi jūsu ziedojumi nesīs svētību, gan tam, kas notiks 19. aprīlī, gan darbam, ko kopā turpināsim veikt Dieva vadīti un iedrošināti.

Visus ziedojumus lūdzam rakstīt uz LELBĀL vārdu un nosūtīt kasierim Ivaram Petrovskim: 5239 E. Woodmeade Ct., SE, Ada, MI 49301. 

Būsim atsaucīgi, būsim visi klāt – domās un lūgšanās, atbalstot to, lai godam uzsāktais nestu svētību!