Negribam ticēt, ka tāda vēsture var atkārtoties, kuŗa savās pēdās atstāj tik daudz sāpju un ciešanu. Atverot acis, ap mums redzamas zīmes, ka tā tomēr notiek Ukrainā un citās valstīs.

Tiek teikts, ka mēs atceramies daudz mazāk no tā, ko dzirdam vai lasām, nekā no tā, ko paši piedzīvojām.  Skolās jau var mācīt par to, kas notika tad un tad, tomēr visspilgtāk un nozīmīgāk paliek mūsu atmiņās tas, ko paši vai citi tuvinieki piedzīvojuši. Tā dalos ar jums vārdos, ko uzrakstīja māc. Puiķe par savu mammu:  

“Mana mamma bija astoņus gadus jauna, kad viņas māti, 39 gadu vecumā ar četriem mazgadīgiem bērniem (12, 9, 6 un 3 gadi) 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju nomiršanai. Visi atgriezās Latvijā, bet Sibīrijā tika atstāta bērnība un veselība. Mana mamma savas izjūtas ielika dzejā.”

Dalos ar jums ar vienu pantu:

Starp melnām sliedēm balti vārdi –

Sērīgi tie izskatās.

Katrs vārdiņš kādreiz bija

Latvju cilvēks liels vai mazs,

Starp melnām sliedēm  balti vārdi, 

Viņus visus projām dzina apzināti.

Tik tālāk prom no Latvijas,

Lai Latvijā neatgriežas tie. 

Es redzēju vecu māmuliņu,

Pie melnām sliedēm palika viņa, 

Mazs zīdainīt’s pie nākošām,

Māmiņas roku glāstīts, autiņos tīts.

Čekisti zīdainim dzīvot neatļāva…

Lai Dievs dod spēku ne tikai neaizmirst, bet lūgt vēl dziļākās ilgās par visiem, kuŗi tagad cieš, tiek izsūtīti, kā bēgļi ceļo pa pasauli.  Lai Dievs novērš, ka pārāk lielā aizņemtībā ar citām lietām, zaudējam katras dienas vērtības apziņu.  Pagātni mums nav lemts grozīt, nākotne stāv Dieva rokās, bet tieši šī diena un mirklis ir tas, kas mums dāvināts, lai godinātu visus aizvestos un nomocītos, gatavībā uzņemties atbildību par to, ka mūsu  katra vārdi un darbi kādam citam vairo mieru, ticību un spēku. Dievs lai svētī, ka Kristus mīlestības un žēlastības dāvanas dalot, arī mēs vairotu patiesības gaismu un cerību  Latvijas un citu tautu rītdienai.  Lai starp melnām sliedēm vai starp sagruvušām sienām, nekur, nekad vairs netiktu ierakstīti balti vārdi…

+Lauma

Arī šajos Ziemassvētkos mēs tiekam aicināti nevis skatīties debesīs, bet meklēt virs zemes; nevis gaidīt atbrīvotāju–varoni ar politisku varu vai militāru spēku, bet atrast bērnu silē gulošu.

Arī šajos Ziemsvētkos, sekosim ganu priekšzīmei un nepalaidīsim garām Dieva atnākšanu tāpēc, ka gaidījām kaut ko dramatiskāku, skaistāku, varenāku. Tā vietā Dieva gaisma nāk tumsā caur neaizsargātu bērnu, caur nabadzīgu ģimeni, kas turas pie Dieva apsolījumiem.

Amerikāņu rakstniece Anne Lamott grāmatā ‘Operating Instructions’ apraksta notikumu, kad viņas dēlam bija apmēram divi gadi un viņš nejauši ieslēdzās guļamistabā. Sapratusi, kas noticis, viņa mēģināja puišelim izskaidrot, kā atslēgt durvis. Bet viņš, protams, nesaprata. Un māte juta, cik ļoti viņš bija nobijies. Kamēr viņi gaidīja palīgus atbraucam, vienīgais, ko viņa varēja darīt, ir nogulties uz grīdas un pabāzt savu roku zem durvīm. Tikai divi pirksti derēja starp grīdu un durvīm. Bet kaut kā ar to pietika, lai mazais varētu pieķerties.

Pārdomājot šo notikumu, rakstniece atzina, ka tāda bijusi arī viņas pieredze ar Dievu. Lielāko daļu laika mēs esam pieķērušies diviem pirkstiem zem durvīm. Taču ar to pietiek, lai mūs izvestu cauri dzīves pārbaudījumiem, lai uzturētu mūsos cerību.

Ziemassvētkos saņemam prieka vēsti, ka Dievs šodien — šeit un tagad — ir atrodams ikdienišķajā, ka Dievs pieņēmis cilvēka veidu un līdz ar to visu, ko mēs piedzīvojam. Un Dievs dod mums spēku atbalstīt vienam otru pat tad, kad viss, ko mēs varam piedāvāt, ir divi pirksti zem durvīm:

• telefona zvans

• lūgšana

• atvainošanās, izlīgšana

• siltas pusdienas vai kafijas tase

• slimnieka apmeklējums

• laiks veltīts kādam bērnam, pensionāram

Ziemassvētki pasludina, ka tas, pēc kā mēs ilgojamies, jau ir šeit. Parastos cilvēkos, kas viens otram zem durvīm tur divus pirkstus.

Mēs vēlējāmies Dievu, kas izkliedētu tumsu. Tā vietā mēs saņēmām Dievu, kurš ienāca mūsu tumsā un ir apsolījis tur būt kopā ar mums, lai tā mūs nepārvarētu.

Mēs vēlējāmies zīmi par Dieva uzticamību. Tā vietā Dievs lūdza, lai mēs viens otram esam šī zīme. Dažkārt lielos pasaules iekārtas mainošos veidos, bet dažkārt arī šķietami mazos viedos, kas tomēr neļauj tumsai mūs pārvarēt.

Mēs vēlējāmies apsolījumu, kas ļautu mums dzīvot bez uztraukumiem. Tā vietā Dievs mums deva misiju: ar mīlestības darbiem radīt vietu, kur Pestītājam piedzimt mūsu laikā un mūsu ietekmes pasaulē.

Kā bērniņš silītē, kā divi pirksti zem durvīm, kā vientuļa gaisma ziemas naktī — Dievs ir ar mums!

Lai caur jums šī prieka vēsts izpaužas ticībā, cerībā un mīlestībā šajos Ziemassvētkos un visā tā Kunga 2024. gadā!

prāv. Anita Vārsberga–Pāža

Atvērās debesis un pie mums nāca Dieva Dēls - dzimis, lai uz laiku mājotu m usu vidū, un lai dzīvotu mūžīgi! Lai gadu simteņiem ilgi un šovakar Jēzus katram Dieva bērnam sirdī čukstētu - Es saprotu, ko nozīmē staigāt Tavās kurpēs!

Vai arī tā var saprast, ko nozīmē inkarnācija? Kad Vārds tapa miesa un ir klāt ar Tevi priekos un bēdās. Vai arī tad, kad Tu aptver, ka kurpes vairs neder, vai visa dzīve pārvērtusies, un Tu neesi spējis līdzi mainīties. Vai tad, kad Tu cīnies sasiet savas kurpes, vai steigā lūdz nezaudēt pacietību, sasienot savu bērniņu kurpes. Jā, arī tad, kad varam iedomāties, ka Viņš iekāpj Tavās kurpēs un žēlastībā un mīlestībā vada Savā ceļā! Un kaut kas mainās Tevī, jo:

‌Šai naktī ejot zaigo tavas pēdas.

‌Šī nakts spēj šaubās cerību tev iedot;

‌Šī nakts liek aizmirst visas, visas bēdas,

‌Un māca tevi mīlot visu piedot.

‌/Valda Mora/

‌ Arī šogad, kad briesmīgu konfliktu tik daudz, ka grūti izgudrot, kā piedot, vai kam. Lūgsim: Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes! Uzticēsimies.

‌ Dievs lai svētī mūs 2024.gadā! Viņš lai žēlastībā svētī mūsu latvju tautu ar drošību, mūsu Baznīcu ar drosmi un visu, visu pasauli ar mieru. Eņģelis no debesīm vēstīja - Nebīstieties Lai Dievs palīdz visu bailes pārvērst solītā priekā, jo mums Pestītājs dzimis, Kristus, tas Kungs, kas mīlestības spēkā mums dodas līdzi dzīves ceļā, kā reiz dosimies Viņa pēdās! Priecīgus Svētkus!

“Jo es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic, jūdam visupirms un arī grieķim.  Jo tajā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos.” (Rom. 1:16-17)

Nedaudzos vārdos piecas atklāsmes, kuŗas ar laiku pārtapa par Luterāņu ticības pamatakmeņiem.

Pāvila vārdus Romiešiem Luters taču nelasīja pirmo reiz! Viņš jau bija katoļu teoloģijas profesors! Tomēr, kā arī notiek mums, cilvēkam mainoties, mainās arī mūsu izpratne par Dieva vārdu. Liktenīgā brīdī Luters kā no jauna lasīja vārdus, atvērās kāds logs viņa dvēselē, tajā ieplūda jauna izpratne Kristus patiesības gaismā, Svētā Gara iedvesmojumā! Radās drosme arī viņam teikt: es nekaunos evaņģēlija dēļ! Kaut kas viņā pārvērtās, un arī dēļ viņam Dieva dāvinātām atklāsmēm, mainījās kristīgās baznīcas vēsture.

Luters mācīja savai tautai saprast, ka nav nemaz tik komplicēti! Sola scriptura! Tikai svētie raksti atklāj visu Dieva gribu cilvēcei un katram Dieva bēram! Pietiek ar Dieva vārdos atklāto evaņģēliju, jo tas sevī nes Kristu! Solus Christus! Tikai Kristus vajadzīgs, ja tik vien spējam ticēt! Sola fide! Tā vienīgā kvalifikācija, vai esi jūds, vai grieķis, tici, jo no ticības taisnais dzīvos! Ne bailēs vairs par to, vai esi pelnījis žēlastību, bet gavilēs, jo Kristus žēlastības dēļ esi atbrīvots, apžēlots, mīlēts un sargāts. Un tas nav no tevis! Tā ir žēlastība - Sola gratia! Un to Tu nevari ne nopelnīt, nedz par to pietiekami pateikties. Atliek ‘tikai’ mūžu pavadīt Dievu slavējot! Soli Deo gloria! Vienīgi Dievam dodot godu un slavu par visu, ko esi saņēmis.

Reiz svētrunā prasīju, “Kas ir tas fantastiskais, kam Dievs prasījis ticēt?” Ticēt bez šaubām, ka tā ir – absolūtā pārliecībā, ka tas notiks, jo Dievs to ir apsolījis! Kam Dievs tev prasa tā ticēt? 

Ka vēl pasaulē iespējams atrast Kristus miera ceļu? Cits citam piedodot, cits citu apžēlojot, dziedinot, mīlot? Lai Dievs dod, ka tā notiktu Izraēlā, Gazā, Ukrainā, visur, kur cilvēki cieš, kaŗo, bailēs raud. Ticēsim, – sola fide – by faith alone, ka Dievs saklausīs mūsu lūgšanas un tās atbildēs – arī caur mums. 

Luters, viens cilvēks pareizā brīdī, lasot Dieva vārdus, kas sen jau lasīti, kā no jauna tiek uzrunāts - un ‘the rest is history’! Arī mēs, LELBP, esam maza daļa no šīs vēstures! Šī vēsture vēl  tiek rakstīta. Kādu teikumu Tu tajā ierakstīsi?

Kristus mīlestībā vēlot skaistus Reformācijas svētkus baudīt katru dienu!

+ Lauma

Ieradumam ir spēks. Nereti ikdienas ieradumi pārtop par tradīcijām. Ģimenēs, kādā draudzē, organizācijā un tautā. Pirms gadiem tika novērots, ka Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena 4. maijā maz tika atzīmēta. 2016. gadā radās aicinājums ar baltiem galdautiem un gardiem ēdieniem klāt galdus!

Bija vēlēšanās pie viena galda sapulcināt ģimeni, kaimiņus un draugus svinēt svētkus - Latvijas otro dzimšanas dienu! Cerība bija, ka tas taptu par ieradumu un ar laiku, par skaistu tradīciju! Šādas atceres vieno un stiprina, jo atgādina nezaudēt to, kas reiz izraisīja gaviles un pateicības lūgšanas!

Dievs lai svētī, ka arvien vairākiem šie Svētki kļūtu par nozīmīgu, skaistu tradīciju! 

Baltā galdauta svētkos pateiksimies Dievam par Latvijas atjaunoto neatkarību un lūgsim Viņa svētību visai latvju tautai! Apsveicam svētkos!

Archibīskape Lauma Zušēvica

Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca pasaulē 

Satveriet šo Augšāmcelšanās spēku!  

Lai, kā Kristus izlauzās no kapa, 

jauna dzīvība izlaužās no jums un parāda sevi mīlestības darbos un ievainotās pasaules dziedināšanā!

Lai pats Kristus, 

kas ir dzīvs mūžīgi, kas ir mūsu jaunās dzīvības avots,

neļauj norimt jūsu sirds priekam un dāvā jums mieru – šodien un vienumēr.

Ticībā, cerībā, mīlestībā – 

Jūsu,

prāv. Anita Vārsberga-Pāža

2023. gada Lieldienās

Sērotāji, ceļā uz Emmausu, domādami, ka tas ir svešs līdzgājējs, viņam sacīja: “Tu esi vienīgais, kas Jeruzālemē būdams, nezini, kas šajās dienās tur noticis.” (Lk 24:18) Bet Viņš nebija svešs līdzgājējs, bet pats Kristus.

Un pēc vairāk kā astoņām dienām, Tibērijas jūrmalā, mācekļi nepazīstamam cilvēkam nogurumā paziņoja, ka viņiem nav kas ēdams, ko viņam dot, jo naktī neko nebija noķēruši. Bet Viņš nebija izsalcis cilvēks krastmalā, bet pats Kristus. (Jņ 21:1-6) 

Rakstot par Mariju Magdalēnu, Archibīskaps Jānis Matulis reiz teica: “Nāve padara aklu. Arī Marija Magdalēna raudādama un skumdama redzēja vienīgi tukšo kapu. Acis jāatver.” Tās atvērās, sadzirdot viņas vārdu. Un diviem ceļiniekiem? Acis atvērās, kad Viņš ņēma maizi, to svētīja un deva tiem. Un Pēterim acis atvērās pie jūŗas, dēļ apbrīnojamās veiksmes, izvelkot zivis tieši vietā, uz kuŗu bija norādījis Kristus.

Kādēļ tik grūti gāja tik daudziem pazīt Kristu pēc Viņa augšāmcelšanās? Varētu minēt, ka tās būtu sēras, neziņa, bailes. Bet šķiet, ka tā bija Pestītāja vēlme palikt anonīmam, kamēr īstais brīdis pienāca. Kad katrs bija gatavs acis atvērt un ieraudzīt Viņu. Alberta Šveicera vārdi skaisti izsaka ko līdzīgu: „Viņš nāk pie mums kā Nepazīstamais, bez vārda - kā senāk pie ezera Viņš nāca pie tiem, kas Viņu nepazina. Viņš mums saka to pašu: „Sekojiet man!“ un aicina mūs darbā, kas Viņam jādara cilvēku vidū. Viņš atklās sevi – pūlēs, konfliktos un ciešanās, kas šķērsojami Viņa sadraudzībā. Tie mācīsies Viņu pazīt no pašu pieredzes.“

Tie mācīsies Viņu pazīt no pašu pieredzes! Šajos skaistos Kristus Augšāmcelšanās svētkos novēlu ik katram pieredzēt Viņa tuvumu un gavilēt par Viņa nāves un mīlestības uzvaru! Viņš lai atbild mūsu lūgšanām par visiem, kuŗi Viņu nepazīst, un par visiem, kuŗi meklē pēc Viņa spēka Ukrainā un citur, nemiera un baiļu plosītā pasaulē. Tas Kungs ir augšāmcēlies! Viņš atradīs ikvienu un žēlastībā paliks klāt, kamēr acis atveras un sirdīs ieplūst miers un prieks!

Jūsu,

Archibīskape Lauma

Vakarā pirms Konsekrācijas jaunais Zviedrijas Archibīskaps Martin Modéus dalījās rūpēs, ka šobrīd visa kristīgā Baznīca dzīvo ļoti sekularizētā pasaulē, kaut Dienvidu puslodē aug kristiešu skaits; citur pasaulē cieš māsas un brāļi, kuriem jācīnās pret tiem, kuri viņus grib apklusināt.  Jārunā vienā balsī sludinot Jēzu Kristu un Viņa evaņģēliju, jo tas arvien spēs pasauli dziedināt, atjaunot cerību un dāvināt taisnību un mieru. Kopā jāizgudro, kā labāk vēstīt seno patiesību mūsdienīgā valodā. 

Ko līdzīgu dzirdējām pēcpusdienas simpozijā, kad ļoti iesaistoši mūs uzrunāja Archibīskaps Dr. Stephen Cottrell.  Viņš atgādināja, ka, lai Baznīca dzīvotu un veiktu savu uzdevumu, tai jāatgriežas pie pamatiem. Vairāk jāiepazīst Jēzu Kristu, mazāk jāmeklē citas programmas, pieejas, institūcijas, kuras varētu apmierināt cilvēku garīgās slāpes – tuksnesī ceļojot zinām, ko cilvēks meklēs.  Tādēļ mums jārok akas!  Tuksneša ceļotājam svešāk skanēs vārdi par Visvareno, Visaugstāko, Visspēcīgo Dievu, vai pat par Pestītāju.  Bet - kad izslāpušais tuksnesī redzēs aku, viņš pats turp dosies! Lektors citēja no Pāvesta Pāvila VI izdotās enciklikas par evaņģelizāciju.  Tajā rakstīti kāda ticības meklētāja vārdi:  For omnipotence I never bow my head, but at the well I kneel to drink.  (Visvarenības priekšā es nekad nenoliecu galvu, bet pie akas nometos ceļos, lai dzertu.)

Lektors atgādināja, ka arī ticīgajiem nepieciešams turpināt pie akas atspirgt, lai nezustu drosme vai degsme kalpot.  Viņš atgādināja, ka evaņģēlijos neatrod vārdus, ka mācekļi vai apustuļi saņēma kristīgās dzīves skolas absolvēšanas apliecību. Tāda absolvēšana nav paredzēta.  Iespējas augt un pārveidoties ir dāvanas, kas atjauno cerību un stiprina ticību Tam, kam daudz vārdu.  Starp tiem ir Immanuēls, Miera Lielskungs, Jēzus, Ķēniņu Ķēniņš, Pestītājs!  Arī - dzīvais ūdens.  Dievs lai dod, ka arī mūsu tautā un Baznīcā izslāpušie manītu, kurp doties, Kuŗa priekšā ceļos nomesties.  Kā reiz Jānis Luksis rakstīja:

Viņa  mīlestībā,

+ Lauma

Šogad lasām, kā pagrabos un tuneļos, arī kūtīs slēpjas tie, kuriem uzbrūk un kurus grib iedzīt tumsā un bailēs.  Zinām, ka arī cilvēki, kuri dzīvo drošībā un ar visām ērtībām, cīnās ar nemieru sevī, ar tumšām domām un rūpēm.  Kaut kas, liekas, izmainījies pasaulē un jūtam - mums tik ļoti vajag sanākt kopā Kristus piedzimšanas svētkos, dziedāt un lūgt, jo saprotam, cik patiesi ir mācītāja Paula Urdzes sen rakstītie vārdi par to kūti, kurā Kristus Bērns piedzima.  Viņš vēroja: 

“Ir tumsa, ir aukstums, ir netīrība – kūtī un dzīvē.  Mums pašiem ir jautājumi, uz kuriem mēs nezinām atbildi.  Ap mums ir citi ar savu postu un nespēku.  Neraugoties uz samērā lielo ārējo labklājību, daudz kas dzīvē atgādina kūti, un ne to mīlīgo kūtiņu, ko kādreiz redzam uz Ziemassvētku kartiņām.  Bet īsti netīru kūti – un tieši tādā piedzima Kristus.”

Un tieši to kūti Viņš pildīja ar gaišumu, jo tas izstaroja no Viņa paša un, šķiet, bija zīme ticīgajiem, ka viņu lūgšanas tiek atbildētas. Kā sirmam Simeonam. Savās rokās paņemot Kristu, viņš slavēja Dievu un lūdza: “Tagad atlaid, Kungs, savu kalpu mierā, kā tu esi sacījis, jo manas acis ir redzējušas tavu pestīšanu, ko tu esi sataisījis visu tautu priekšā, gaismu, kas atklāsies pagāniem un godību Israēlam, tavai tautai.”  (Lk 2:29-32)

Visgrūtākos laikos, vissmagākos brīžos tas gaišums, kas no Viņa paša izstaroja un pat visnetīrāko kūti pārvērta par svētnīcu, arvien ir pretspēks izmisumam un bezcerībai. Kā pašos pirmos Ziemassvētkos Viņa nākšana dāvina patiesu prieku, žēlastību, mieru, dziedināšanu un pāri visam – mīlestību. Un vēl klāt gaismu! Kā evaņģēlists Jānis rakstīja: “Viņā bija dzīvība un šī dzīvība bija cilvēku gaisma!”   (Jņ 1: 4)  Tie nav tikai vārdi, Tas ir Viņš, Vārds, kas tapa miesa, kas tev visu to grib dāvināt.

Mācītājs Paulis Urdze toreiz nebaidījās runāt tieši, atklāti. Bet viņš atgādina, ka īpaši tādēļ, ka pat netīrā kūtī Kristus bija gatavs piedzimt, “lielais eņģeļa sludinātais prieks attiecas arī uz mums. Nav tik pelēkas, tik bezcerīgas dzīves, kuŗā Kristum nebūtu vietas.  Arī mūsu dzīvē Viņam vēl ir vieta.”  Katrā. Un tādēļ priecāsimies un izdaiļosim pasauli ar svētku lampiņām.  Iedegsim sveces un dziedāsim kā reiz bērnībā, ticēsim, dalīsim tālāk Viņa gaišumu – ar to pildīsim mājas, sirdis un dievnamus, tuneļus, pagrabus un kūtis!  

“Jo jums šodien Pestītājs dzimis, kas ir Kristus, tas Kungs!”  Ieej dievnamā, vai tas būtu grezns, apsildīts, vai ledus auksts!  Sasildi to ar labiem vēlējumiem citiem, ar pateicību Dievam!  Arī par mūsu Baznīcu visā pasaulē!  Tas gaišums, kas reiz bija kūtī, dzīvo tālāk tevī, jo Pestītājs dzimis arī par Tevi!  Tā Dievs pats lēmis un caur savu Dēlu Sev meklē mājvietu – ne kādā ēkā, bet tevī.    

Ar pateicību Dievam par Viņa žēlastību un katru no jums, no sirds novēlu katram  turpināt izstarot to gaismu, kuŗu nespēj izdzēst nekādas tumsas varas!  Lai Dievs svētī jūs un mūsu Baznīcu, Latviju, Ukrainu un pasauli ar gaišiem, patiesiem, miera svētītiem Kristus piedzimšanas Svētkiem un iespējām izstarot prieku, Gara degsmi, ticību, patiesību un Viņa mīlestību visā 2023. gadā! 

Jūsu, + Lauma

No paša sākuma dziedājām Ukrainas himnu.  Klāt bija gandrīz 40 māsas un brāļi no Ukrainas draudzes. Mēs dziedājām četrbalsīgi, viņi - vienā balsī, kas izklausījās kā atbalss no citas realitātes.  Arī mūsu latviešu dziesmas skanēja skaisti, spēcīgi, tomēr apziņā, ka šis laiks prasa ne tikai dziedāt, bet lūgt un vēlreiz lūgt. 

Jūsu,

+ Lauma 

Dievs, šī ir Latvijas diena!  Diena, kuŗā priecāties kā svētkos pienākas.  Diena pateikties par mūsu brīvību, Satversmes simtgadi, Prezidentu un Saeimu; diena spēcīgām dziesmām!  Dievs, ik pa brīdim atskan cita atbalss.  Dziedam, bet dzirdam citu atbalsi.  Tik tuvu mūsu tēvzemei pārāk daudzi cieš, cieš tie, kuŗiem nežēlīgi uzbruka, cieš bērni, nevainīgie.  Viņu balsis neapklust, tām pievienojas tās, kuŗu sirdīs aug nemiera pilnas bailes arī par latvju tautas drošību.  

Mēs no sirds lūdzam,  atjauno apziņu, ka mūsos pašos ir liels spēks – spēks, kas nāk no Tevis, Kuŗam lūdzot dziedam:  Dievs, svētī Latviju!  Tavs dāvātais spēks ir pretspēks netaisnībai, tumsai un izmisumam. Tas spēks senā pagātnē un vakar iedrošināja mūsu tautas varoņus un vadoņus. Iedrošini, atjauno ilgas cīnīties par taisnību, par mieru, par patiesību.

Svētī, Dievs, mēs lūdzam, Latviju caur katru, kas lūgšanas un dziesmas pārvērš darbos un strādā par labu visai latvju tautai, vienalga, kur tās bērni atrastos. Dod, ka miers, līdz ar taisnību un žēlsirdību, iestātos savā spēkā visā pasaulē.  Pasargi visus no tā, kas ļauns vai nes postu; dāvini, ka visām mūsu gaviļu un pateicības pilnām dziesmām atbalss būtu viena. Āmen.