Katra laulība ir unikāla - tikai viena, kaut simboliski, tomēr spēcīgi vieno miljonus. Apustulis Pāvils savā vēstulē Efeziešiem 5. nodaļā dalījās vārdos, kas raksturoja kristīgās laulības dzīves būtību un ieguva vēl plašāku nozīmi, kad viņš līdzībās vīra tēlā saredzēja Kristu un sievas tēlā – Baznīcu.Tie abi savstarpējā mīlestībā brīvprātīgi vienoti un gatavi otra labā uzupurēties - veselībā un slimībā. Mēs visi kopā esam Viņa miesa, Viņa Baznīca, kas esam apliecinājuši savu ticību Kristum.

Šajā Covid-19 laikā mūsu Baznīca ir bijusi uzticīga Viņam un pavisam vēl nepiedzīvotos apstākļos turpinājusi pildīt savu solījumu sludināt Kristus evaņģēliju. Tie esat jūs, kas turpinājuši strādāt un kopā lūgt, lai tas, kurš viens palicis un augošās bailēs par to, kā nesaslimt vai samaksāt rēķinus, izjustu Dieva mieru. Lai tas, kurš sēro par mūžībā aizsaukto dzīves draugu un nespēju pat atvadīties, tiktu stiprināts kristīgās cerības dziedinošā spēkā. Lai tas, kuram kļuvis grūtāk ciešās telpās ilgstoši būt mūža drauga ‘labākajai pusei’, atcerētos, cik atbrīvojoši atvainoties un saņemt otra piedošanu, kā Kristus žēlastību. Lai tas, kurš jūtas tik vainīgs, jo bērniem nav spējis būt labs vai pacietīgs skolotājs, saprastu – ja bērniņš juties mīlēts, viņš būs audzis visvērtīgākajā gudrībā. Paldies visiem, kas esat Kristus Baznīca.

‌Lasīju par kādas laulību terapeites ieteikumu katru dienu laulātam draugam komplimentā izteikt pateicību. Ja grūti iedomāties par ko, tad terapeite ieteikusi sākt ar pateicību par to, ko bieži uztveram kā pašsaprotamu.Ieteikumam sekojot, daudzas laulības piedzīvojušas svētību! Kā būtu, ja mēs simboliski apdāvinātu Kristu daloties ar mūsu draudzēm? Gan caur labiem vārdiem, lūgšanām, gan ar saviem ziedojumiem izteicot savu pateicību.

‌Ir novērots, ka pulcējoties dievkalpojumos virtuālajā pasaulē, vieglāk piemirst draudzes locekļiem ziedot draudzes darbam. Turpināsim pēc iespējām atbalstīt savas draudzes. Saprotam, ka šajā laikā kādam varētu būt grūtāk ziedot, tādēļ, lai otra devīgums nes to kā mīļu brāli vai māsu. Jūsu ziedojumi, vai tie būtu finansiāli, vai cita veida dāvanas, arvien svētīs mūsu draudzes darbu ar iespējām veselībā un slimībā, priekos un bēdās visiem kopā turpināt uzticīgi pildīt dotos solījumus Jēzum Kristum, mūsu visu mūža Draugam!

‌Jūsu,+ Lauma

‌In a recent comic strip, Arlo ponders: “If either of us gets it, the other probably will, too, you know.” Janisanswers, “I know”, and then places her arm on his as both look over their shopping list. Their conversation made me think of wedding vows. Though there are many variations, many vows still contain the promise to love and respect one another for better or worse, in sickness and in health, for richer or poorer, until God separates the couple through death. During this unprecedented time of Covid-19 vows once shared between married friends have been pondered in new ways.

‌Each marriage is unique. Only one unifies millions, symbolically, but powerfully. In the fifth chapter of his letter to the Ephesians, the Apostle Paul exhorts married Christians to abide in mutual love that is as strong and selfless as that of Christ toward the Church. He writes that it is, indeed, a mystery that Christ joins in union to the Church, as a husband to his wife. Our Lord is and will be faithful to us, His Church, for better or worse, in sickness and in health.

‌And we, the body of believers that are the Church have been faithful to Him. Communicating His message of grace, mercy, and love in new ways, the work of the Church continues. We serve the person who increasingly feels alone and in fear of getting ill, or not being able to pay outstanding bills, in the hope that they might find Christ’s peace through our sharing of the gospel. Or so the growing number of grieving hearts might be comforted, even as their sorrow is compounded by feelings of despair and guilt at not having been able to be with their loved one as they died. As the body of Christ we continue to affirm the healing power of forgiveness that can strengthen all marriages, especially as spouses realize they have not always been the ‘better half’ for the other. United with parents who struggle in unexpected teaching roles, we have been listening and sharing that if they love their children through it all, their little ones will have learned lessons will truly make them wiser. Thank you to all who together are doing the work of the Church.

‌A marriage therapist has helped save many a marriage by suggesting that each spouse daily share a compliment as a sign of gratitude. When couples were perplexed about what to thank the other for, thetherapist bid them to start noticing the little things usually taken for granted. Thinking of Paul’s words, I thought, what if we are symbolically gifting Christ to whom we belong by sharing our thanks with our congregations through our kind words, our prayers and our donations? 

‌Some have noted how worshiping together in the virtual world makes it is easier to forget to contribute as we would each Sunday. If this time of uncertainty has made it hard for some to do, know others step will carry you as sisters and brothers in Christ. We are grateful for all the gifts shared, whether they be monetary or spiritual – they all bless the work of Church! We long to remain faithful to Christ and one another - in sickness and in health, for better or worse, for richer or poorer – thus fulfilling the promises we have made to our lifelong Friend, Jesus Christ.

‌In His love,

‌+ Lauma

Šogad uzsākām izkaisīt barību putniņiem, bet vāveres parasti pirmās tai tika klāt. Tad izlēmām iegādāties putnu barotavu. Mans vīrs Ivars izgudroja, kā to iekarināt eglē, lai vāveres netiktu klāt. Vismaz tā mēs abi cerējām, ka tā vāveres apēdīs tikai tās sēklas, kas no barotavas nokristu zemē. Vakar lija lietus, bija tumšs, tomēr varējām redzēt ar barību pilno putnu barotavu. Šorīt Saule tik tikko ausa, kad ieraudzīju iztukšoto barotavu. Vienkārši bija jāsmaida par atjautīgiem nakts ciemiņiem, kas varbūt arī naktī smaidīja, gardi paēdot. Vai tās tiešām bija vāveres? Varbūt stirnas? Tas mums paliks noslēpums. Slapjajā zemē neredzēju neviena dzīvnieka pēdas, bet kaut kā izjutu Dieva pieskārienu, atgādinājumu uzticēties Viņam, kurš nesnauž un pat naktī turpina gādāt par savu radību un bērniem, mums nemanot.  

Mēs tik ļoti ceram uz cilvēku zināšanām un attīstītās tehnoloģijas apžilbinošām spējām apkarot šo ļauno vīrusu, bet vienmēr paliks neatbildēti jautājumi, notikumi, kas atgādina paļauties Viņam, kas radījis debesis un zemi.  Viņš zina, kas naktī apēda putniem domāto barību. Ir dabiski, ka šajos laikos gribam zināt, cik ilgi vēl, kā būs, kā izturēsim, kā lai palīdzam? Arī tiem, kam naktīs jāstrādā, kas arī nesnauž un neguļ, par citiem gādājot, un, līdz ar mums cerot, ka ik katru rītu kāds sevī justu kā veselība atspirgst un atjaunojas. Kā dabā. Ne vienmēr saņemsim skaidras atbildes, bet saklausīsim apsolījumu: “Kungs tevi sargās no visa ļauna, viņš nosargās tavu dzīvību. Vai tu iesi vai nāksi (vai paliksi savā mājā) – Kungs sargās tevi no šā brīža līdz mūžībai.” (Ps 121:7-8)  

Kungs Jēzu, Tu reiz mācīji: “Pavērojiet putnus debesīs – ne tie sēj, ne pļauj, ne savāc ražu šķūņos; jūsu debesu Tēvs tos baro.” (Mt 6:26a) Paldies, Tēvs, ka varam paļauties, ka tā ir un būs, jo ne vienmēr piepildās mūsu centieni, bet Tu gādā arvien par katru savu bērnu un visu savu radību! Lūdzu, Tēvs, svētī mūs kā dienā, tā naktī, lai notiek Tavs žēlīgais prāts – kā debesīs, tā arī virs zemes!  Āmen. 

+Lauma

---

Sometime in the night

“My help comes from the Lord, the Maker of heaven and earth.  God will not let your foot slip – he who watches over you will not slumber.”  (Ps 121:2-3)

This year we started to scatter birdseed on the ground, though the squirrels usually had their fill before the birds. So, we decided to get a birdfeeder.  My husband, Ivars, thought a lot about how to hang it so all the squirrels might not reach the seeds.  Both of us had hope, that the squirrels could just eat the seeds that fell as the birds feasted. 

It was raining last night, though we could still see the birdfeeder, filled to the brim.  Today, the sun was barely dawning when I saw the empty birdfeeder!  What a gift!  To be able to smile about the ingenuity of whatever animal ‘outfoxed’ all of our efforts!  Were they squirrels?  I doubt it.  Perhaps the deer that sometimes greet us early, early in the morning?  The answer will remain a mystery.  I did not see any footprints in the wet soil, but I did sense that God had been here, perhaps reminding me to trust in the One, who does not slumber, nor sleep.  Even in the night He continues to care for His creation and all of us, His children – in so many ways unknown to us.  

We continue to hope that the amazing technology and science created and discovered by people will conquer Covid-19, yet many questions will remain unanswered.  Are we being redirected to not lose hope, but trust ever more completely in Him, who created heaven and earth?  He knows how the birdfeeder emptied in the night.  It is natural that we want to have answers for many, very serious questions, during this horrific time.  We want to know, how long, what will life be like, will we make it through, how can we help?  Especially those, who work also neither slumber nor sleep as they continue to care for others in our place, and hope that each new morning will bring renewed strength and health, comfort for those who are grieving and struggling.  As in nature.  When winter yields to spring and night storms bring an explosion of color to the world.  Seems God rarely answers our specific questions, but continues to affirm: “The Lord keeps you from all harm and watches over your life. The Lord keeps watch over you as you come and go, (or shelter at home) both now and forever.” (Ps 121:7-8)

Lord Jesus, you so wisely taught: “Look at the birds of the air; they do not sow or reap or store away in barns, and yet your heavenly Father feeds them. (Mt. 6:26a) Thank you, Heavenly Father, for this assurance, and that we can trust you in your help today, and always.  Our efforts will not always be sufficient, our hopes will not always be fulfilled, but you continue to provide for and bless your children, and all of your creation.  We pray, Father, bless us each, as in the night. May your merciful will be done – on earth as it is in heaven.  Āmen. 

+Lauma

Jēzu, lūdzu no sirds, atklāj katram, ka un kā arī tagad ir patiesi Tavi vārdi: “Nebīsties! Es esmu Pirmais un Pēdējais, un Dzīvais. Es biju miris un, redzi – es esmu dzīvs mūžu mūžam, un man pieder nāves un elles atslēgas”. (Atkl 1:17) Kungs, mēs lūdzam atslēdz durvis, ja kāds jūtas kā ellē – Tu arī tur esi bijis, tāpat kā debesīs.  (Ps 139:8) Tu esi ap mums no visām pusēm, Tu turi savu roku pār mums. (Ps 139:5) Paldies no sirds, Tev, Kungs Jēzu – Tevi neaizkavē slēgtas durvis, Tu atrodi mūs, kur slēpjamies aiz bailēm; Tu nāc mūsu vidū, žēlastībā un mīlestībā saki: “Miers ar jums!” (Jņ 20:19)  Tu esi mūsu vidū, mēs neesam vieni. Dāvini katram šo dziedinošo mieru, palīdzi dziļāk ievilkt elpu un pacietībā turpināt dzīvot un lūgt, kamēr mīlestībā kalpojam cits citam. Paldies, Kungs Jēzu, ka Tu arī šinī laikā tik svētīgi, mums kādreiz neizdibināmi, bet svētīgi atklāj, ka un kā arvien esi bijis un būsi mūsu dzīvības spēks. Āmen.

+Lauma

Lord, Heavenly Father,

So many struggle and ask when life will return.  So many feel this no longer is life, separated from their loved ones, their souls held captive by fear of the horrific consequences of the virus and the terror of unemployment.  Lord Jesus, open each heart to hear your words: “Do not be afraid!  I am the First and the Last, the Living One; I was dead, and now look, I am alive for ever and ever!  And I hold the keys of death and Hades.” (Rev 1:17b-18). Lord, unlock all the doors for any who feel confined as if to hell.  Gently remind us still that you descended into hell so heaven might be opened for all. Thank you that you grace us as you encircle us from behind and before and rest your hand upon us.  (Ps 139:5).  You are everywhere with us. Locked doors are no barrier to you.  You find us where we hide and come to us, in grace and love declaring: Peace be with you!”  (Jn 21:19).  You find us where we are to reaffirm to us that we are not alone. Gift us your healing peace, help us breathe more deeply, cherish life as we continue to pray patiently, finding ways to serve one another in love.  Receive our thanks, Lord, for, especially in this time, you continue to reveal to us how you are, have been, and will be our very life.  Amen. 

Foto: Tālis Rēdmanis

Sarežģītajā un nedrošības laikā esiet sveicināti mūsu augšāmceltā Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus vārdā!

Šinī saulē dzīvojot mums ir tik daudz ko domāt, rūpēties, panākt un satvert ka esam aizmirsuši ka Dievs savā mīlestībā izvēlas mūs nesodīt, bet sūta savu Dēlu izpirkt mūsu grēkus sniedzot mums mūžīgās dzīvības dāvanu. Arī ja mēs redzam un piedzīvojam īslaicīgi nāves uzvaru, Augšāmcelšanās ir Dieva liecība ka mums nav jābīstas pārbaudījumu laikā, jo šodien durvis atveras mūžībai.

Lūgsim Dievu: Mīļais Pestītāj! augšāmcelies no mirušiem. No kapa tumsas, rīta agrumā, saulei lecot, Tu esi atnācis pie saviem mācekļiem un savu mieru tiem esi devis. Mēs tevi lūdzam: Nāc arī pie mums kad esam satraukušies, nemierā pilni, nedrošībā un apmulsumā. Mēs lūdzam redzēt Tavu uzvaru pār grēka un nāves varu un lai kopā ar Tevi staigājot , mēs pastāvētu mūžīgās dzīvības cerībā un ieietu Tavā godībā, kur tu līdz ar Tēvu un Svēto Garu dzīvo un valdi mūžībā. ĀMEN

Lai Augšāmceltais Kristus, visas vēstures un dzīvības Kungs, svēti jūs visus šajā Lieldienu laikā! Sargāsim sevi un citus un lūgsim, lai mūs svēti un pasargā Kungs visuspēcīgais-Tēvs un Dēls un Svētais Gars!

Mīlestībā, labestībā un daudz veselībā

Prāv.Gunārs Lazdiņš

Mēs labāk un pilnīgāk iepazīstamies  ar tiem, kas mūsu Baznīcā kalpo citās draudzēs, pilsētās un valstīs. Paldies jums, kas mums dāvināt savus svētīgos, dvēseli dziedinošos, Gara iedvesmotos darba augļus! Paldies par katra kalpošanu draudzēs! Tiek apzvanīti draudžu locekļi, tiek gādāts par tiem, kas nespēj sagādāt sev vajadzīgo ēdienu vai zāles. Tiek arī pārsteigti tie, kas atver savas mājas durvis un atrod tur citu draudzes locekļu atstātos palmu un pūpolu zarus. Tiek stiprinātas un mierinātas dvēseles Kristus mīlestībā. Šis žēlastības spēks vieno mūs Viņā, kurš, dodoties prom no šīs zemes, vienlaicīgi solīja: “Es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām.”  (Mt. 28:20) Dievs ir mūžīgs! Viņā laiks nekad nebeidzas. Šī krīze beigsies, bet, kā 136. psalma 26. pantā lasām: “Viņa žēlastība paliek mūžīgi!” Uz mūžiem ir Viņa žēlastība, un tā arī šodien ir klāt – tuvumā un tālumā.

Laikā, kad Jēzus iejāja Jeruzālemē Palmu svētdienā, Viņu skaļi sveica ļaužu pūlis: “Svētīts ir Ķēniņš, kas nāk Kunga vārdā;  miers debesīs un gods augstībā!” Daži farizeji no pūļa viņam sacīja: “Skolotāj, apsauc savus mācekļus!” Bet Jēzus atbildēja: “Es jums saku: ja viņi klusēs, tad akmeņi brēks.”  (Lk 19:39-40).  Covid-19 nevar apklusināt mūsu balsis! Un, ja arī nevaram kopā tās pacelt, Palmu svētdienā dziedot Ozianna  mūsu dievnamos, no rīta līdz vakaram varam vienoties internetā, kas, tāpat kā akmeņi, ir nedzīvs, tomēr spējīgs pārtapt par instrumentu Dieva rokās!  

Līdz ar jums lūdzu no visas sirds, lai neapklust mūsu ticības liecības! Lai neapklust mūsu līdzjūtības pilnās pateicības tiem, kas visu no sevis atdod, lai palīdzētu glābt citus un sagādātu arī mums, kas nepieciešams! Lai neapklust mūsu sarunas ar mīļiem piederīgiem, draugiem, garīdzniekiem, draudzes locekļiem!  Lūdzu no sirds, lai briesmu stāsti apklustu, lai skumjas samazinātos, lai zāles atrastos, spēka nepietrūktu nevienam pacietībā uzticēties Viņam, kas ir ar mums mūžīgi, kā bēdās, tā gavilēs! Ieejot Klusajā nedēļā, lai skan mūsu balsis kā miera instrumenti internetā un katrā telefona sarunā, cits citam atjaunojot cerību.  

Kristus mīlestībā,

+ Lauma

Foto: Baiba Rēdmane 

Katrs LELBA apgabals ir uzņēmies atbildību par vienu no šiem dievkalpojumiem: Pūpolu svētdienā – Kanādas apgabals, Zaļajā Ceturtdienā – Rietumu apgabals, Lielajā Piektdienā – Vidienes apgabals un Lieldienās – Austrumu apgabals. Katram dievkalpojumam ir izgatavotas Dziesmu lapiņas, kuŗas varat izdrukāt pirms dievkalpojuma. Aicinām lapiņas nosūtīt tiem draudzes locekļiem, kuŗi nelieto internetu. Pateicos visiem LELBA apgabala prāvestiem un prāvestei emeritus Ievai Graufeldei (Zviedrija) par līdzdalību šī plāna īstenošanā.

Nākamajās dienās saņemsiet saucamos “linkus”, kur tad pieejami būs šo dievkalpojumu ieraksti; aicinām tos pārsūtīt savas draudzes locekļiem elektroniski. Pateicība Korijam Avotam, kuŗš veic filmu montāžu. Lielākā daļa no ierakstiem veikti “mājas apstākļos”, vairumam izmantojot mobilos telefonus. Daudzi to darījām pirmo reizi, katrs savā pilsētā. Ņemiet par labu arī, ja kāda vietiņa neskaidrāka...

Pūpolu Svētdienas, Zaļās Ceturtdienas un Lielās Piektdienas dievkalpojumi ir ar dievgaldu. Lai gan mājās svētīt un baudīt dievgaldu bez mācītāja tiešās klātesības ir neparasti, tas ir iespējams. (Tā tas darīts citos ārkārtas apstākļos - piemēram, mēra un kara laikos). Atcerēsimies, ka pie dievgalda aicina nevis mācītājs, bet Kristus. Tas ir Viņa galds – esam Viņa viesi. Mācītājs dievkalpojumā palīdz visam notikt labi un kārtīgi, un atgādina ar iesvētīšanas vārdiem, kuŗus sacīja Jēzus, ka šajā brīdi esam kopā ar Jēzu, un ejam Kristus ciešanu ceļu, raugoties uz augšāmcelšanās brīnumu.*

Jā, tas parasti notiek tikai draudzes kopīgajos dievkalpojumos. Šajā neparastajā laikā, Tava ģimene (vai, ja Tu dzīvo viens, Tu) - jūs esat “mazā draudze”. Tas tagad tā būs līdz laikam, kad dievgaldu atkal svinēsim kopā dievkalpojumā. Šobrīd iesim visos notikumos ar uzticību pie Tēva debesīs un Viņa vienmēr labo prātu, saistīdami jo cieši sevi un savu ceļu ar Viņa dāvāto Pestītāju, Jēzu.

Lai Dieva miers un svētība ir ar jums!

Sarma Eglīte, BLUM nozares vadītāja, 2020. gada 1.aprīlī

Foto: Patrīcija Briķe-Safina

Paldies Dievam, mūsu Baznīcas garīdznieki un draudžu vadības dāvina jums iespējas turēties kopā!  Virtuālā pasaulē topam arvien tuvāki un cits citu iedrošinām, ka būs atkal labi, jo mums ir cerība.  Šī krīze pāries. Būsim no tās mācījušies, kaut daudzi, pārāk daudzi par to būs samaksājuši visaugstāko cenu. 

Pirmajās Lieldienās?  Mācekļi cits citu tā nespēja iedrošināt.  Viņiem Jēzus nāve bija beigas pilnīgi visām cerībām, dzīves plāniem, visam, pēc kā viņi bija ilgojušies.  Arī mūsu draudzēm šogad nav atļauts pulcēties kopā, pat sērās nē, bet, paldies Dievam, mācekļiem nebija liegts sanākt kopā un skumt.  Par ko viņi runāja pēc Lielās Piektdienas?   Vai dalījās atmiņās par Jēzu?  Vai šausmās par notikušo?  Vai bailēs domāja - varbūt mūs meklē, varbūt arī mums būs ciest un mirt? Viens bija skaidrs -  Jēzus bija miris. Visas cerības zudušas. Dievam bija cits plāns.  

Vai viņi cits citam atkārtoja Jēzus vārdus, kā varbūt Viņš būtu cerējis? Viņš bija centies viņus sagatavot, sīkumos izstāstīt, kas notiks. Kādas sarunas beigās Viņš žēlastībā tik skaidri saka: “To es jums esmu pateicis tagad, pirms tas notiek, lai jūs ticētu tad, kad tas notiks.” (Jņ 14:29). Vai vieglāk pārdzīvot iepriekš neiedomājamo, ja par to mūs brīdina? Šajā laikā par to jālūdz un jādomā daudz.

Skaistajā, brīnišķīgajā, gaismas un dzīvības uzvaras Augšāmcelšanās rītā, kā visu atstāsta Lūka sava evaņģēlija 24. nodaļā, sievietes pie Jēzus tukšā kapa sastop divus vīrus spoži mirdzošās drānās! Tie viņām vēsta: “Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušajiem? Šeit viņa nav, viņš ir augšāmcēlies. Atcerieties, ko viņš jums sacīja, vēl būdams Galilejā. Cilvēka Dēlam jātiek nodotam grēcīgu cilvēku rokās un krustā sistam, un trešajā dienā jāceļas no mirušajiem.” Un tās atcerējās viņa vārdus! Skriešus tās dodas pie sērotājiem: “Taču mācekļiem viņu stāstītais tiem šķita kā blēņas, un tie viņām neticēja.” Pēteris gan aizskrēja un kapā ielūkojās, bet viņš redzēja tikai noliktu linu autu, un “viņš aizgāja, brīnīdamies par to, kas noticis.”  

Ir tik labi uz mirkli apstāties un pateikties Dievam, ka arī tad, kad mēs esam sekojuši Jēzum, klausījušies Viņa vārdos, apliecinājuši, ka ticam Viņa Augšāmcelšanās brīnumam un nāves uzvarai, Dievs saprot, kad briesmās nonākuši, daudz aizmirstam. Lieldienu rītā no visas sirds kopā ar savu mīļo ģimeni un draudzi dziedāt “nāve ir mākta”, domāju ir vieglāk, nekā mājās pie ekrāna mēģināt baudīt Svētkus bez tiem, par kuŗiem dziļās rūpēs lūdzam, kā arī par sevi, lai nesaslimtu, izturētu. Pat nepieļaujot drūmāko scenāriju – nāvi. Tā ir pārbaude, ko labprātāk nepiedzīvotu. Bet tieši tādas krīzes laikā atskan brīnumu svētītā Augšāmcelšanās vēsts! Ja kāds jūtat, ka esat kā tie mācekļi, kam bija tik grūti noticēt vai atcerēties to, ko Jēzus teicis, atcerieties un pateicieties vēlreiz, par to, cik liela ir Dieva žēlastība un cik neatlaidīgs ir nāves uzvarētājs Jēzus! Viņam nebija viegli pārliecināt pat savus vistuvākos, ka viņus gaida gaiša nākotne, bet Jēzus neapstājas to darīt!     

Viņš ir blakus sērotājiem, kas dodas prom no skumju aptumšotās Jeruzālemes. Viņi nepazīst, ka Jēzus ir Tas, kas viņiem blakus, viņi saka: “…Mēs cerējām, ka viņš ir tas, kas izglābs Israēlu; un nu jau ir trešā diena, kopš tas viss noticis.” Nopūties par viņu nespēju ticēt Dieva Vārdiem, kas visu to jau vēstījuši, kas noticis, Viņš tik staigā ar viņiem un pacietīgi atgādina viņiem to, ko viņi jau zināja, bet bija piemirsuši. Un, ja nu nepietika ar to?  Gaŗās dienas beigās, pieņēmis aicinājumu palikt kopā ar viņiem, “Jēzus apsēdās ar tiem pie galda, viņš ņēma maizi, to svētīja un pārlauzis deva tiem. Tad viņu acis atvērās un tie viņu pazina; bet viņš tiem kļuva neredzams. Un viņi sacīja viens otram: “Vai mūsu sirds nedega, kad viņš ar mums runāja, Rakstus izskaidrodams?”  Pēkšņi  tie steidzas atpakaļ uz vietu, kur pamazām izzūd nakts. Mācekļi vēl ir kopā. Vai tie guļ? Vai tic, ka tie viņiem vēsta: Tas Kungs patiesi ir augšāmcēlies!  

Nepietiek ar citu vārdiem. Viņu vidū nāk Jēzus un saka: “Miers ar jums.” Viņi dzird un redz viņu un tomēr netic? Bet šoreiz tik skaisti teikts: “Ka viņi no prieka vēl neticēja un brīnījās!” (Lūkas ev. 24:36-41). Ne vairs aiz bailēm, izmisuma, šaubām, bet no prieka viņi vēl neticēja…un tas tomēr ir kas cits!  Piedzīvot tādu laimi, ka izbrīnā cits citam sakām: “ Kā! Kā tas var būt! Bet ir! Tāda laime ir mūsu! Un tas viss Viņa nopelns un žēlastība!” Arī krīzes laikā šī Augšāmcelšanās dāvinātā cerība apliecina, ka gaisma ir spēcīgāka par tumsu, un Jēzū dāvinātā grēku piedošanas un mūžīgā dzīvība ir spēcīgāka par nāvi!

Šis krīzes laiks licis mums daudz pārdomāt dzīvības un nāves jautājumus. Vairāk esam dzīvojuši līdzi tiem, kas cieš, pateikušies par tiem, kas pašaizliedzīgi riskē ar savām dzīvībām, lai glābtu citus, un tomēr slimība paņēmusi tūkstošiem cilvēku dzīvību. Mēs varam palīdzēt arī tad, kā reiz Jēzus ar ceļiniekiem – esot kopā ar sērotājiem, caur Viņa vārdiem, esot blakus arī tad, kad tas nav iespējams klātienē, tikai virtuālajā pasaulē.  

Mēs varam apliecināt, ka ticam Tam, kas sevi atdeva par mums visiem un savedīs mūs reiz kopā mūžīgās dzīvības valstībā!  Vairs nebūs jāturas sešu pēdu attālumā vienam no otra, nebūs jābaidās, ka nekad atkal neredzēsim tos, ko tik ļoti mīlam. Lai Dievs dod spēku, mieru, veselību.  Lai Dievs dod ātrāk beigties šai krīzei, kuŗas ēnā tomēr būs neskaitāmi, kuŗiem arī mēs varam palīdzēt atjaunot ticību. Atgādinot, ka pat bēdās un tumsā spīd Kristus gaisma un cerība, kā Viņš mums vēstīja: “Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība!” (Jņ. 3:16). Allelūja!  Kristus ir cēlies!  No visas sirds novēlu jums skaistas, ticības spēka un miera svētītas Lieldienas!  Lai Dievs svētī un pasargā! 

‌Jūsu Archibīskape Lauma Zušēvica 

Fotogrāfija: māc. Biruta Puiķe-Wilson 

Pagājušajā otrdienā piedzīvoju tādu rītu. Dienās pēc tam vairākas reizes man prasīja: vai Tev ir kādi no simptomiem, kas raksturo Covid-19?  Bailes var gandrīz likt iedomāties, ka ir! Bet, paldies Dievam, nebija. Jūtos arvien labāk. Ārste konsultēja caur video, tā aizsargājot mani, sevi, citus! Izrakstīja zāles, kuras gan bija jāpārtrauc lietot blakus efektu dēļ, daži no kuriem līdzinājās tiem, no kā jābaidās. Dalos, jo vēl dziļāk pati izjutu, cik spēcīgi bailes pašas par sevi spēj kaitēt veselībai šajā murgainajā laikā. 

Dalos arī tādēļ, lai aicinātu vairot pretspēku šīm bailēm, vēl dedzīgāk lūdzot un pateicoties par tiem, kas pārvar savas absolūti pamatotās bailes, dodoties no savām mājām un ģimenēm, lai gādātu par visiem slimniekiem, kas tik ļoti cieš! Vairosim pretspēku bailēm, mazāk skatoties nepārtrauktās pārraides, kas satrauc un spēj padarīt slimu! Vairāk meklēsim, kā atbalstīt tos, kas strādā ārstu birojos, aptiekās, slimnīcās, veikalos, kompānijās, ‘virtuālajās skolās’ un birojos, atsaucoties šī baiļu pārpilnā laika vajadzībām! Vairosim pretspēku bailēm, pateicoties Dievam par to, ka notiek arī daudz, daudz laba! Kļūsim līdzdalībnieki labestības darbos! Sazvanīsimies un atklāti dalīsimies savās bailēs! Tā cits citam varam palīdzēt dāvināt citu perspektīvu, kamēr miers mazliet atgriežas.  

Vairākas reizes pagājušajā nedēļā nāca prātā Kristus Augšāmcelšanās stāsts. Dievam pateicos, ka tas ir tik cilvēciski patiess, jo tas ir pilns baiļu! Arī toreiz, kad  prāts nespēja saprast tik neizprotamu notikumu,  dabiskā reakcija bija bailes. Tas, ka Kristus sekotājiem bija šīs bailes, netika izdzēsts no Augšāmcelšanās stāsta, bet tika atbildēts ar vārdu: “Nebīstieties!”  Kā toreiz, tā tagad Dievs zina, pirms kāds Viņa mīļotais bērns var ticībā gavilēt, pirms cerība var atklāt ceļu daudz gaišākai nākotnei - dvēselei jāatgriežas mierā! Tad Viņa bērni var skaidrāk domāt un nokļūt veselīgākā vietā. Būtu nedabiski domāt, ka mūs nebaidītu tas, kas tagad  notiek, jo to patiešām nespējam saprast. Nebaidīsimies no bailēm! Ja sev tās nepiedosim, tad būs daudz grūtāk no tām izkļūt. Pretspēkā lūgsim vēl patiesāk, lai Dievs ir klāt, iedrošina un atbild kā toreiz:  Nebīstieties!  Nebīstieties, ja arī atkārtoti jālūdz pēc tā miera, kas pārspēj visu saprašanas! Tas nāks! Tas ir Kristus žēlastības apsolījums, Viņa spēks! Un svēts Viņa vārds!

+Lauma

Kā šī diena izskatītos, ja mēs to ierāmētu lūgšanās? Ebreju ticīgajiem šī ir sabata diena. Diena Dievam un lūgšanām. Savās mājās kopā ar bērniem lūdzam, lai Dievs pasargā tos, kas cīnās ar Covid-19 sekām, jo no viņiem tiek daudz vairāk prasīts kā no tiem, kam tikai lūgts palikt savās mājās, lai aizsargātu citus. Lūdzam, lai stiprina tos, kam nav darba, vai kas daudz zaudējuši. Bērniem varam skaidrot, ka šajā brīdī arī viņi piedalās sevišķi svarīgā misijā - palīdzēt novērst citiem ko ļaunu.              

Prātā nāk nodarbība, ko katrs atsevišķi mēs varētu veikt un tad dalīties ar citiem. Kā būtu, ja mēs katrs pats, vai kopā ar bērniem, šodien, rīt, pierakstītu lūgšanas, ko katrs sakām, vai arī domas, ko Dievs dāvina? Tās varētu rakstīt uz papīra lapiņām, kuras pēc tam salīmēt rāmī. Ko ierāmēsim? Kādu mākslas darbu - bērnu vai ģimenes kopā radīto vai jūsu katra paša zīmējumu, gleznu vai fotogrāfiju. Būsim radoši! Cits citu arī ar šo stiprināsim un, ticu – atradīsim, kā Dievam paļauties un pateikties, ka Viņš mums ir klāt! 

Pēc tam radītos darbiņus nofotografējiet un nosūtiet mūsu LELBĀL Facebook un mājas lapas uzturētājam māc. Tālim Rēdmanim (berlinietis@gmail.com) vai manai asistentei Tijai Abulai (tabuls@att.net)!

Ja šo dienu un rītdienu mēs pavadītu lūgšanās un pārdomās, veicot šo mākslas projektu, varbūt, ka tas vairotu mieru mūsu sirdīs, palīdzētu mums pacietībā gaidīt, kas gan ir tik grūti. 

Salamans reiz rakstīja, ka “pacietīgais ir labāks nekā stiprais, un kas ir kungs pats pār savu garu un sirdi, tas ir labāks par to, kas iekaro pilsētas.”  Tā tas skan ‘vecajā’ tulkojumā.  Jaunajā tulkots šādi: “Kas gauss dusmās – par spēkoni pārāks, kas savalda garu – pārāks par pilsētas iekarotāju.”  (Salamana sakāmvārdi 16:32).  Ļaunais vīruss iekaro vienu pēc otras mūsu pilsētas. Būsim stiprāki! Pacietīgāki! Vienosimies lūgšanās un savos mākslas darbos! Kopā ar saviem bērniem pavadīsim laiku pārrunās par Dievu, kam varam paļauties!  

Debestēvs, Tu, kas mīli mūs, stāvi klāt un palīdzi! Vairo mūsu ticību, palīdzi mums tajā dalīties tā, ka pārvaram sevī nemieru, arī nepacietību! Palīdzi visiem neaizmirst citus, bet tuvoties tiem vairāk kā pirms šīs krīzes! Pasargā tos, kas cīnās pret neredzamo ienaidnieku! Pasargā no panikas, kas saredzama daudz cilvēku sejās! Palīdzi, lai mūsu bērni un mazbērni izjūt mūsu mieru, ticību, cerību, pāri visam - mūsu mīlestību! To visu un vēl Svētā Gara iedvesmojumu mēs lūdzam mūsu mīļā Pestītāja Jēzus Kristus vārdā!  Āmen.

+ Lauma

‌Attēls: archbīskapes L.Zuševicas zīmējums

Klausoties, runājoties un daloties ar mūsu pirmās rindas cīnītajiem (zinātniekiem, ārstiem, medmāsiņām un visiem, kas strādā slimnīcās un veselības iestādēs) ir sajūta, ka mēs visi esam aicināti un atbildīgi šajā cīņā. Gavēņa laiks mūs uzrunā.  Varbūt ir sākums pārvērtēt mūsu prioritātes.  Laiks domāt, ka ir Dievs, kas kontrolē mūsu likteņus un tāpēc mēs tiekam aicināti pazemīgi lūgt Dieva palīgu.

Turpināsim ievērot valsts iestādes lēmumus un norādījumus. Tas nozīmē, ka diemžēl mēs nevaram tīri fiziski, klātienē stiprināt viens otru.  Bet aicinu visiem draudzes locekļiem telefoniski stiprināt un atbalstīt viens otru.  Aicinu visiem lūgt un lasīt Bībeli mājās kā parasti.  Ja esat ģimenēs/draugu lokā, tad ir daudz vieglāk stiprināt vienam otru.  Dievs mūsu dzīvē nāk klusiem un mierīgiem soļiem, mēs bieži tos nesadzirdam, aizskrienam Dievam garām.  Norimsim, ieklausīsimies, būsim kopā ar saviem mīļajiem, būsim vienoti lūgšanās, meklēsim pēc Dieva Vārda un tā izpratnes.

‌Lūgsim mūsu Kungu par pasauli, tautām un baznīcām šajā pārbaudes laikā.

‌Prāv. Gunārs Lazdiņš

LELBA priekšnieks