Iedomājos, ka varbūt viņš todien pārdomāja apustuļa Pāvila vārdus vēstulē romiešiem:

Vai tos vārdus, no vēstules efeziešiem, kuri paskaidro, kā mēs kļūstam taisnoti Dieva žēlastības un Kristus mīlestības nopelna dēļ:

Un nav trūcis labo darbu, nedz apziņas, ka tikai dēļ Viņa svētības dzīvo Baznīca, kuŗa šodien piedzīvo lielas pārmaiņas visā pasaulē. Vienoti cerībā, luterāņi atkārtoti tiek aicināti sevi pārbaudīt un pārtapt līdz ar savu Baznīcu. Tas viss saskan ar Lutera domu, ka reformētai Baznīcai vienmēr jābūt reformējošai! (Ecclesia reformata et semper reformanda). Tikai tā Baznīca ‘uztur’ savu garīgo veselīgumu un turpina būt dzīva, svētīga un dziedinoša.

Ko jūs novēlētu LELBP viņas dzimšanas dienā? Laimi, prieku, baltas dienas? Arī to, vai ne? Bet varbūt arī biežāk kopā lūgt, vairāk atvērties Svētā Gara iedvesmai, ticības iedrošinājumam un Kristus solītam mieram tik sarežģītos un nedrošos laikos? Varbūt klāt vēl uzticību Dievam apziņā, ka Viņš arvien vada ‘laika ratu’ un mūs katru! Pat tad, kad karš Ukrainā turpinās vai aug bailes par Latvijas un citu valstu drošību. Un arī tad, kad cieš tik daudz nevainīgu cilvēku Gazā, Izraēlā, kā arī no briesmīgo vētru sekām daudzās pasaules valstīs. Lai Dievs dāvina Baznīcai būt klāt, cik iespējams.

Lai Dievs palīdz saredzēt, kā mūsu vēsture apliecina Viņa žēlastību un Viņa nodomu mūsu Baznīcai. Arī dodoties nākotnē, Dievs būs klāt LELBP. Arī tai jābūt kustībā, jāpārtop, jo katra jaunā diena dāvina Kristus klātesamības zīmes un atklāj iespējas nekaunēties Viņa evaņģēlija, bet to sludināt ar pārliecību, pateicību un prieku - ticībā, cerībā un mīlestībā!

Lai tā ir mūsu dzimšanas dienas dāvana mūsu Baznīcai!

Kristus mīlestībā novēlot jums skaistu Reformācijas dienu!

+ Lauma

ATBALSTĪSIM!   Lūdzam draudzes vākt līdzekļus kopējam atbalstam un saņemtos ziedojumus nosūtīt LELBA kasei:

Ziedojumu čeki rakstāmi uz LELBA vārdu — ar piezīmi ‘Orkānos cietušajiem’ un nosūtāmi LELBA kasierim:

LELBA c/o Andris Celcherts, 1385 Andrews Ave, Lakewood, OH 44107 

andris.celcherts@att.net / Tālr.: (216) 548-7644

LŪGSIM!   Īpaši pieminot mūsu draudzes un tautiešus Floridā:

Ziedosim un lūgsim, lai visi, par kuriem lūdzam, jūt, ka mūsu lūgšanas viņus nes un 

Dievs ir ar viņiem!

400 Hurley Avenue, Rockville MD  20850-3121 USA  /  lelbabirojs@gmail.com

PĀRVALDES PRIEKŠNIECE / PRESIDENT:  prāveste / The Rev. Anita Vārsberga-Pāža   

tel. 301 302 3270 / macanitavp@gmail.com

PĀRVALDE / BOARD MEMBERS:  Andris Celcherts, māc. Dāgs Demandts, Sandra Kalve, 

Ruta Ore, diak. Guna Reina, māc. Ivo Roderts

Negribam ticēt, ka tāda vēsture var atkārtoties, kuŗa savās pēdās atstāj tik daudz sāpju un ciešanu. Atverot acis, ap mums redzamas zīmes, ka tā tomēr notiek Ukrainā un citās valstīs.

Tiek teikts, ka mēs atceramies daudz mazāk no tā, ko dzirdam vai lasām, nekā no tā, ko paši piedzīvojām.  Skolās jau var mācīt par to, kas notika tad un tad, tomēr visspilgtāk un nozīmīgāk paliek mūsu atmiņās tas, ko paši vai citi tuvinieki piedzīvojuši. Tā dalos ar jums vārdos, ko uzrakstīja māc. Puiķe par savu mammu:  

“Mana mamma bija astoņus gadus jauna, kad viņas māti, 39 gadu vecumā ar četriem mazgadīgiem bērniem (12, 9, 6 un 3 gadi) 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju nomiršanai. Visi atgriezās Latvijā, bet Sibīrijā tika atstāta bērnība un veselība. Mana mamma savas izjūtas ielika dzejā.”

Dalos ar jums ar vienu pantu:

Starp melnām sliedēm balti vārdi –

Sērīgi tie izskatās.

Katrs vārdiņš kādreiz bija

Latvju cilvēks liels vai mazs,

Starp melnām sliedēm  balti vārdi, 

Viņus visus projām dzina apzināti.

Tik tālāk prom no Latvijas,

Lai Latvijā neatgriežas tie. 

Es redzēju vecu māmuliņu,

Pie melnām sliedēm palika viņa, 

Mazs zīdainīt’s pie nākošām,

Māmiņas roku glāstīts, autiņos tīts.

Čekisti zīdainim dzīvot neatļāva…

Lai Dievs dod spēku ne tikai neaizmirst, bet lūgt vēl dziļākās ilgās par visiem, kuŗi tagad cieš, tiek izsūtīti, kā bēgļi ceļo pa pasauli.  Lai Dievs novērš, ka pārāk lielā aizņemtībā ar citām lietām, zaudējam katras dienas vērtības apziņu.  Pagātni mums nav lemts grozīt, nākotne stāv Dieva rokās, bet tieši šī diena un mirklis ir tas, kas mums dāvināts, lai godinātu visus aizvestos un nomocītos, gatavībā uzņemties atbildību par to, ka mūsu  katra vārdi un darbi kādam citam vairo mieru, ticību un spēku. Dievs lai svētī, ka Kristus mīlestības un žēlastības dāvanas dalot, arī mēs vairotu patiesības gaismu un cerību  Latvijas un citu tautu rītdienai.  Lai starp melnām sliedēm vai starp sagruvušām sienām, nekur, nekad vairs netiktu ierakstīti balti vārdi…

+Lauma

Arī šajos Ziemassvētkos mēs tiekam aicināti nevis skatīties debesīs, bet meklēt virs zemes; nevis gaidīt atbrīvotāju–varoni ar politisku varu vai militāru spēku, bet atrast bērnu silē gulošu.

Arī šajos Ziemsvētkos, sekosim ganu priekšzīmei un nepalaidīsim garām Dieva atnākšanu tāpēc, ka gaidījām kaut ko dramatiskāku, skaistāku, varenāku. Tā vietā Dieva gaisma nāk tumsā caur neaizsargātu bērnu, caur nabadzīgu ģimeni, kas turas pie Dieva apsolījumiem.

Amerikāņu rakstniece Anne Lamott grāmatā ‘Operating Instructions’ apraksta notikumu, kad viņas dēlam bija apmēram divi gadi un viņš nejauši ieslēdzās guļamistabā. Sapratusi, kas noticis, viņa mēģināja puišelim izskaidrot, kā atslēgt durvis. Bet viņš, protams, nesaprata. Un māte juta, cik ļoti viņš bija nobijies. Kamēr viņi gaidīja palīgus atbraucam, vienīgais, ko viņa varēja darīt, ir nogulties uz grīdas un pabāzt savu roku zem durvīm. Tikai divi pirksti derēja starp grīdu un durvīm. Bet kaut kā ar to pietika, lai mazais varētu pieķerties.

Pārdomājot šo notikumu, rakstniece atzina, ka tāda bijusi arī viņas pieredze ar Dievu. Lielāko daļu laika mēs esam pieķērušies diviem pirkstiem zem durvīm. Taču ar to pietiek, lai mūs izvestu cauri dzīves pārbaudījumiem, lai uzturētu mūsos cerību.

Ziemassvētkos saņemam prieka vēsti, ka Dievs šodien — šeit un tagad — ir atrodams ikdienišķajā, ka Dievs pieņēmis cilvēka veidu un līdz ar to visu, ko mēs piedzīvojam. Un Dievs dod mums spēku atbalstīt vienam otru pat tad, kad viss, ko mēs varam piedāvāt, ir divi pirksti zem durvīm:

• telefona zvans

• lūgšana

• atvainošanās, izlīgšana

• siltas pusdienas vai kafijas tase

• slimnieka apmeklējums

• laiks veltīts kādam bērnam, pensionāram

Ziemassvētki pasludina, ka tas, pēc kā mēs ilgojamies, jau ir šeit. Parastos cilvēkos, kas viens otram zem durvīm tur divus pirkstus.

Mēs vēlējāmies Dievu, kas izkliedētu tumsu. Tā vietā mēs saņēmām Dievu, kurš ienāca mūsu tumsā un ir apsolījis tur būt kopā ar mums, lai tā mūs nepārvarētu.

Mēs vēlējāmies zīmi par Dieva uzticamību. Tā vietā Dievs lūdza, lai mēs viens otram esam šī zīme. Dažkārt lielos pasaules iekārtas mainošos veidos, bet dažkārt arī šķietami mazos viedos, kas tomēr neļauj tumsai mūs pārvarēt.

Mēs vēlējāmies apsolījumu, kas ļautu mums dzīvot bez uztraukumiem. Tā vietā Dievs mums deva misiju: ar mīlestības darbiem radīt vietu, kur Pestītājam piedzimt mūsu laikā un mūsu ietekmes pasaulē.

Kā bērniņš silītē, kā divi pirksti zem durvīm, kā vientuļa gaisma ziemas naktī — Dievs ir ar mums!

Lai caur jums šī prieka vēsts izpaužas ticībā, cerībā un mīlestībā šajos Ziemassvētkos un visā tā Kunga 2024. gadā!

prāv. Anita Vārsberga–Pāža

Atvērās debesis un pie mums nāca Dieva Dēls - dzimis, lai uz laiku mājotu m usu vidū, un lai dzīvotu mūžīgi! Lai gadu simteņiem ilgi un šovakar Jēzus katram Dieva bērnam sirdī čukstētu - Es saprotu, ko nozīmē staigāt Tavās kurpēs!

Vai arī tā var saprast, ko nozīmē inkarnācija? Kad Vārds tapa miesa un ir klāt ar Tevi priekos un bēdās. Vai arī tad, kad Tu aptver, ka kurpes vairs neder, vai visa dzīve pārvērtusies, un Tu neesi spējis līdzi mainīties. Vai tad, kad Tu cīnies sasiet savas kurpes, vai steigā lūdz nezaudēt pacietību, sasienot savu bērniņu kurpes. Jā, arī tad, kad varam iedomāties, ka Viņš iekāpj Tavās kurpēs un žēlastībā un mīlestībā vada Savā ceļā! Un kaut kas mainās Tevī, jo:

‌Šai naktī ejot zaigo tavas pēdas.

‌Šī nakts spēj šaubās cerību tev iedot;

‌Šī nakts liek aizmirst visas, visas bēdas,

‌Un māca tevi mīlot visu piedot.

‌/Valda Mora/

‌ Arī šogad, kad briesmīgu konfliktu tik daudz, ka grūti izgudrot, kā piedot, vai kam. Lūgsim: Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes! Uzticēsimies.

‌ Dievs lai svētī mūs 2024.gadā! Viņš lai žēlastībā svētī mūsu latvju tautu ar drošību, mūsu Baznīcu ar drosmi un visu, visu pasauli ar mieru. Eņģelis no debesīm vēstīja - Nebīstieties Lai Dievs palīdz visu bailes pārvērst solītā priekā, jo mums Pestītājs dzimis, Kristus, tas Kungs, kas mīlestības spēkā mums dodas līdzi dzīves ceļā, kā reiz dosimies Viņa pēdās! Priecīgus Svētkus!

“Jo es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic, jūdam visupirms un arī grieķim.  Jo tajā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos.” (Rom. 1:16-17)

Nedaudzos vārdos piecas atklāsmes, kuŗas ar laiku pārtapa par Luterāņu ticības pamatakmeņiem.

Pāvila vārdus Romiešiem Luters taču nelasīja pirmo reiz! Viņš jau bija katoļu teoloģijas profesors! Tomēr, kā arī notiek mums, cilvēkam mainoties, mainās arī mūsu izpratne par Dieva vārdu. Liktenīgā brīdī Luters kā no jauna lasīja vārdus, atvērās kāds logs viņa dvēselē, tajā ieplūda jauna izpratne Kristus patiesības gaismā, Svētā Gara iedvesmojumā! Radās drosme arī viņam teikt: es nekaunos evaņģēlija dēļ! Kaut kas viņā pārvērtās, un arī dēļ viņam Dieva dāvinātām atklāsmēm, mainījās kristīgās baznīcas vēsture.

Luters mācīja savai tautai saprast, ka nav nemaz tik komplicēti! Sola scriptura! Tikai svētie raksti atklāj visu Dieva gribu cilvēcei un katram Dieva bēram! Pietiek ar Dieva vārdos atklāto evaņģēliju, jo tas sevī nes Kristu! Solus Christus! Tikai Kristus vajadzīgs, ja tik vien spējam ticēt! Sola fide! Tā vienīgā kvalifikācija, vai esi jūds, vai grieķis, tici, jo no ticības taisnais dzīvos! Ne bailēs vairs par to, vai esi pelnījis žēlastību, bet gavilēs, jo Kristus žēlastības dēļ esi atbrīvots, apžēlots, mīlēts un sargāts. Un tas nav no tevis! Tā ir žēlastība - Sola gratia! Un to Tu nevari ne nopelnīt, nedz par to pietiekami pateikties. Atliek ‘tikai’ mūžu pavadīt Dievu slavējot! Soli Deo gloria! Vienīgi Dievam dodot godu un slavu par visu, ko esi saņēmis.

Reiz svētrunā prasīju, “Kas ir tas fantastiskais, kam Dievs prasījis ticēt?” Ticēt bez šaubām, ka tā ir – absolūtā pārliecībā, ka tas notiks, jo Dievs to ir apsolījis! Kam Dievs tev prasa tā ticēt? 

Ka vēl pasaulē iespējams atrast Kristus miera ceļu? Cits citam piedodot, cits citu apžēlojot, dziedinot, mīlot? Lai Dievs dod, ka tā notiktu Izraēlā, Gazā, Ukrainā, visur, kur cilvēki cieš, kaŗo, bailēs raud. Ticēsim, – sola fide – by faith alone, ka Dievs saklausīs mūsu lūgšanas un tās atbildēs – arī caur mums. 

Luters, viens cilvēks pareizā brīdī, lasot Dieva vārdus, kas sen jau lasīti, kā no jauna tiek uzrunāts - un ‘the rest is history’! Arī mēs, LELBP, esam maza daļa no šīs vēstures! Šī vēsture vēl  tiek rakstīta. Kādu teikumu Tu tajā ierakstīsi?

Kristus mīlestībā vēlot skaistus Reformācijas svētkus baudīt katru dienu!

+ Lauma

Ieradumam ir spēks. Nereti ikdienas ieradumi pārtop par tradīcijām. Ģimenēs, kādā draudzē, organizācijā un tautā. Pirms gadiem tika novērots, ka Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena 4. maijā maz tika atzīmēta. 2016. gadā radās aicinājums ar baltiem galdautiem un gardiem ēdieniem klāt galdus!

Bija vēlēšanās pie viena galda sapulcināt ģimeni, kaimiņus un draugus svinēt svētkus - Latvijas otro dzimšanas dienu! Cerība bija, ka tas taptu par ieradumu un ar laiku, par skaistu tradīciju! Šādas atceres vieno un stiprina, jo atgādina nezaudēt to, kas reiz izraisīja gaviles un pateicības lūgšanas!

Dievs lai svētī, ka arvien vairākiem šie Svētki kļūtu par nozīmīgu, skaistu tradīciju! 

Baltā galdauta svētkos pateiksimies Dievam par Latvijas atjaunoto neatkarību un lūgsim Viņa svētību visai latvju tautai! Apsveicam svētkos!

Archibīskape Lauma Zušēvica

Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca pasaulē 

Satveriet šo Augšāmcelšanās spēku!  

Lai, kā Kristus izlauzās no kapa, 

jauna dzīvība izlaužās no jums un parāda sevi mīlestības darbos un ievainotās pasaules dziedināšanā!

Lai pats Kristus, 

kas ir dzīvs mūžīgi, kas ir mūsu jaunās dzīvības avots,

neļauj norimt jūsu sirds priekam un dāvā jums mieru – šodien un vienumēr.

Ticībā, cerībā, mīlestībā – 

Jūsu,

prāv. Anita Vārsberga-Pāža

2023. gada Lieldienās

Sērotāji, ceļā uz Emmausu, domādami, ka tas ir svešs līdzgājējs, viņam sacīja: “Tu esi vienīgais, kas Jeruzālemē būdams, nezini, kas šajās dienās tur noticis.” (Lk 24:18) Bet Viņš nebija svešs līdzgājējs, bet pats Kristus.

Un pēc vairāk kā astoņām dienām, Tibērijas jūrmalā, mācekļi nepazīstamam cilvēkam nogurumā paziņoja, ka viņiem nav kas ēdams, ko viņam dot, jo naktī neko nebija noķēruši. Bet Viņš nebija izsalcis cilvēks krastmalā, bet pats Kristus. (Jņ 21:1-6) 

Rakstot par Mariju Magdalēnu, Archibīskaps Jānis Matulis reiz teica: “Nāve padara aklu. Arī Marija Magdalēna raudādama un skumdama redzēja vienīgi tukšo kapu. Acis jāatver.” Tās atvērās, sadzirdot viņas vārdu. Un diviem ceļiniekiem? Acis atvērās, kad Viņš ņēma maizi, to svētīja un deva tiem. Un Pēterim acis atvērās pie jūŗas, dēļ apbrīnojamās veiksmes, izvelkot zivis tieši vietā, uz kuŗu bija norādījis Kristus.

Kādēļ tik grūti gāja tik daudziem pazīt Kristu pēc Viņa augšāmcelšanās? Varētu minēt, ka tās būtu sēras, neziņa, bailes. Bet šķiet, ka tā bija Pestītāja vēlme palikt anonīmam, kamēr īstais brīdis pienāca. Kad katrs bija gatavs acis atvērt un ieraudzīt Viņu. Alberta Šveicera vārdi skaisti izsaka ko līdzīgu: „Viņš nāk pie mums kā Nepazīstamais, bez vārda - kā senāk pie ezera Viņš nāca pie tiem, kas Viņu nepazina. Viņš mums saka to pašu: „Sekojiet man!“ un aicina mūs darbā, kas Viņam jādara cilvēku vidū. Viņš atklās sevi – pūlēs, konfliktos un ciešanās, kas šķērsojami Viņa sadraudzībā. Tie mācīsies Viņu pazīt no pašu pieredzes.“

Tie mācīsies Viņu pazīt no pašu pieredzes! Šajos skaistos Kristus Augšāmcelšanās svētkos novēlu ik katram pieredzēt Viņa tuvumu un gavilēt par Viņa nāves un mīlestības uzvaru! Viņš lai atbild mūsu lūgšanām par visiem, kuŗi Viņu nepazīst, un par visiem, kuŗi meklē pēc Viņa spēka Ukrainā un citur, nemiera un baiļu plosītā pasaulē. Tas Kungs ir augšāmcēlies! Viņš atradīs ikvienu un žēlastībā paliks klāt, kamēr acis atveras un sirdīs ieplūst miers un prieks!

Jūsu,

Archibīskape Lauma

Vakarā pirms Konsekrācijas jaunais Zviedrijas Archibīskaps Martin Modéus dalījās rūpēs, ka šobrīd visa kristīgā Baznīca dzīvo ļoti sekularizētā pasaulē, kaut Dienvidu puslodē aug kristiešu skaits; citur pasaulē cieš māsas un brāļi, kuriem jācīnās pret tiem, kuri viņus grib apklusināt.  Jārunā vienā balsī sludinot Jēzu Kristu un Viņa evaņģēliju, jo tas arvien spēs pasauli dziedināt, atjaunot cerību un dāvināt taisnību un mieru. Kopā jāizgudro, kā labāk vēstīt seno patiesību mūsdienīgā valodā. 

Ko līdzīgu dzirdējām pēcpusdienas simpozijā, kad ļoti iesaistoši mūs uzrunāja Archibīskaps Dr. Stephen Cottrell.  Viņš atgādināja, ka, lai Baznīca dzīvotu un veiktu savu uzdevumu, tai jāatgriežas pie pamatiem. Vairāk jāiepazīst Jēzu Kristu, mazāk jāmeklē citas programmas, pieejas, institūcijas, kuras varētu apmierināt cilvēku garīgās slāpes – tuksnesī ceļojot zinām, ko cilvēks meklēs.  Tādēļ mums jārok akas!  Tuksneša ceļotājam svešāk skanēs vārdi par Visvareno, Visaugstāko, Visspēcīgo Dievu, vai pat par Pestītāju.  Bet - kad izslāpušais tuksnesī redzēs aku, viņš pats turp dosies! Lektors citēja no Pāvesta Pāvila VI izdotās enciklikas par evaņģelizāciju.  Tajā rakstīti kāda ticības meklētāja vārdi:  For omnipotence I never bow my head, but at the well I kneel to drink.  (Visvarenības priekšā es nekad nenoliecu galvu, bet pie akas nometos ceļos, lai dzertu.)

Lektors atgādināja, ka arī ticīgajiem nepieciešams turpināt pie akas atspirgt, lai nezustu drosme vai degsme kalpot.  Viņš atgādināja, ka evaņģēlijos neatrod vārdus, ka mācekļi vai apustuļi saņēma kristīgās dzīves skolas absolvēšanas apliecību. Tāda absolvēšana nav paredzēta.  Iespējas augt un pārveidoties ir dāvanas, kas atjauno cerību un stiprina ticību Tam, kam daudz vārdu.  Starp tiem ir Immanuēls, Miera Lielskungs, Jēzus, Ķēniņu Ķēniņš, Pestītājs!  Arī - dzīvais ūdens.  Dievs lai dod, ka arī mūsu tautā un Baznīcā izslāpušie manītu, kurp doties, Kuŗa priekšā ceļos nomesties.  Kā reiz Jānis Luksis rakstīja:

Viņa  mīlestībā,

+ Lauma