Mineapole un Milvoki satiekas veclatviešu ciemā Gleason, WI
iesūtīts: 01.05.2014
![](http://lelba.org/lv/box/news/126.s.jpg)
Svētdienas rīts 6. aprīlī daudziem no mums bija agrs rīts, lai jau 7:00 no rīta ar
noīrētu busiņu varētu doties 3 ar pusi stundas garajā ceļā uz Gleason. Tiem,
kas braucām ar busiņu, satikšanās punkts bija mūsu baznīca. No Mineapoles uz
Gleason kopā devās 20 cilvēki, no kuriem 12 brauca busiņā, pārējie devās ceļā
ar automašīnām. Izbraukumu kuplināja arī divi suņi - Lily un Basters. Pateicība
Dievam, laikapstākļi brauciena dienā bija mums labvēlīgi ar spožu sauli debesīs
un samērā siltu laiku. Bijām pārsteigti, ierodoties Gleason ciemā, jo tur
sniega kupenas vēl cieši viena pie otras stutējās. Kāda kupena pamanījusies jau
lēnām sākt kust, kā rezultātā visapkārt bija daudz dubļu.
Atraduši Community Center, kur plānotas pusdienas un sadraudzība ar Milvoku
draudzi un kādiem latviešiem no pašas Gleason, vispirms devāmies uz latviešu
kapsētu. Tas bija pāris jūdzes prom no ciema centra. Braucot pa zemes ceļu meža
ielokā, saviļņojošs bija skats, kas pavērās mūsu priekšā. Metāla vārti ar lielu
uzrakstu „Latvian Cemetery”. Pats metāls, kas jau mazliet aprūsējis, ir kā
pierādījums tam, ka tiešām pirms daudziem gadiem te ir dzīvojuši latvieši. Tie,
kas nākuši pirms mums. Jāpiebilst, ka kapsēta atrodas ļoti skaistā un klusā
vietā. Gribas arī piebilst, ka meži tā vien atgādina mežus Latvijā. Mazliet
aizauguši, jauktu koku meži, ar līdzīgām grāvsmalām un vēl tas zemes ceļš,
turklāt manāmi dubļains. Visa ainava kopā - piemērotāku atdusas vietu senlatviešu
aizgājējiem nevarētu iedomāties. Tā nu visi sabraukuši, cilvēku bariņš tuvu pie
100, devāmies uz kapsētas vienīgo sauso „saliņu” mazliet kalniņā pie lielās egles.
Tur milvokieši uzstādīja altāri, mazu galdiņu ar altāra krustu vidū. Zīmīgi, ka
mūsu draudze no Gleason pirmās latviešu baznīcas Amerikā, kas atradās šajā
kapsētā un nu jau vairākus gadus ir nojaukta, mūsu draudzei dāvināja savu
zvanu, bet Milvoku draudzei šo altāra krustu. Tā nu mēs abas draudzes te esam -
atbraukuši ciemos, lai kopīgi pielūgtu Dieva vārdu. Milvoku draudzes mācītājas,
prāv. Laumas Zušēvicas un mūsu draudzes mācītāja Dāga vadībā noturējām
svētbrīdi. Pēc svētbrīža sekoja viena kapakmens iesvētīšana. Radinieki
atbraukuši no Milvokiem, lai šo svarīgo lietu varētu paveikt. Milvokieši bija
sabraukuši apmēram 50. Labs pulciņš. Pēc svētbrīža mums bija iespēja aplūkot
dažādos kapakmeņus. Uzvārdus, kas angliskoti. Tā kā kapsēta vēl bija pārklāta ar
lielu sniega kārtu, tad redzējām tikai dažus. Senākais, ko redzējām, bija
apbedīts 1909. gadā, Anna Ozoliņa, vai arī kā vēsta pats kapakmens - Osolin.
Apskatījuši kapsētu, devāmies uz Community Center, kur mūs gaidīja ļoti
bagātīgs galds pilns ar dažādiem labumiem. Milvokieši veda desiņas,
mineapolieši saldo ēdienu. Paši „glīsonieši” arī bija ļoti parūpējušies par
ēdienu, izvēle tiešām bija bagātīga. Iestiprinājušies pēc garā ceļa un
svētbrīža kapsētā, dalījāmies sadraudzībā, viens ar otru parunājot, iepazīstoties.
Milvoku draudzes priekšniece Sandra Kalve bija sagatavojusi dziesmu lapiņas ar
populārajām latviešu dziesmām, visi kopā uzdziedājām. Māc. Dāgs novadīja vienu
iepazīšanās spēli. Un tā arī tas laiks pienāca atvadīties un doties uz māju
pusi.
Viens ir dzirdēt, otrs ir pašam ar savām acīm redzēt. Tā nav sajūta, ko var
izjust katru dienu, kad blakus sēžot kundzei, kurai nu jau pie 80, nākas
aplūkot viņas līdzi paņemtās bildes no dievkalpojuma 1938. gadā latviešu
baznīcā, kas atradās kapsētā, kur nupat bijām bijuši. Viņa rāda, kura no tām
visām mazajām meitenītēm ir viņa ar rūpīgi ieveidotiem matiem un skaistu, baltu
kleitiņu. Tad saprot, ka viens ir dzirdēt, otrs ir redzēt, satikt un sajust.
Latviski parunāt viņa gan vairs nevarēja, varbūt kautrējās, bet to, ka ir
izcēlusies no latviešiem, to viņa cītīgi uzsvēra.
Ir savāda sajūta apzināties, ka šo plašo zemi, ko sauc
par Ameriku, latvieši bija noskatījuši jau gadsimtu atpakaļ. Un varbūt pat
ilgāk. Arī šodien tik daudziem šī zeme liekas vilinoša un brīnumu pilna. Vieta,
kur meklēt labāku dzīvi. Tas nekas, ka 100 gadi var būt starpā, cilvēks ir un
paliek tikai cilvēks. Vai tas būtu 1905. vai 2014. gadā.
Nobeigumā Valentīna
Pelēča rakstītais 1957. gada laikraksta „Tilts” 23. izdevumā. Šie vārdi ir
īpaši zīmīgi mūsu draudzei, kura no Gleason latviešu baznīcas ir mantojusi
zvanu: „Skaisti gan būtu, ja Kauča dāvāto zvanu kāds pārvestu tanī zemē, kurai
uzticīga - ne ar muti, bet izdarību - palika viņa latviskā dvēsele. Zvanam,
kaut apmēros nelielam, būtu lielas un patiesas mīlestības skaņa 2018. gada 18.
novembrī.”
Edija Banka-Demandta,
Mineapoles - St. Paulas latviešu draudzes locekle
Raksts ņemts no draudzes apkārtraksta "Svētrīta Zvani" maija izdevuma