Lācīšu ceļojumi
Pieci lācīši pēdējos mēnešos devās vairākos ceļojumos. Garezera vasaras vidusskolnieki palika mājās un mācījās virtuālā formātā. Man uzticēja mācīt IV klasi. Bija skaidrs, cik jauniešiem bija skumji, tik ļoti viņi paši bija cerējuši ceļot un sešas nedēļas kopā pavadīt. Pandēmija mainīja visus plānus, arī to, kā skolotāji parasti pasniedz mācību vielu. Pārrunājot ar māc. Dr. Daci Skudiņu par to, kā jauniešiem ētikas un ticības mācības padarīt ne tikai saprotamākas, bet, jo sevišķi šogad, nozīmīgākas, radās ideja viņus iesaistīt labdarības projektā.
[...]
IV klase sadalījās piecās vienībās, pie katras grupas vadītāja aizceļoja viens lācītis. Jauniešu uzdevums bija izgatavot lācīšiem apģērbu, lai, šādi saposti, tie aizceļotu pie trīs bērniņiem Latvijā, kas dzīvo valsts sociālās aprūpes centra filiālē “Rīga” (tautā dēvētā par Kapseļu ielas namu) un diviem jauniešiem, kam, sasniedzot 18 gadu vecumu, bija jāpāriet zu valsts sociālās aprūpes centra “Zemgale” filiāli “Iecava”. Gan bērniņi, gan abi jaunieši ir ar smagiem funkcionāliem traucējumiem. IV klases audzēkņi bija informēti par to, kas viņu apģērbtos lācīšus saņems. Par to paldies arī māc. Dr. Dacei Skudiņai, kas kopā ar LELBĀL ir izveidojusi īpašu misijas projektu “Dzīvības ceļš”! Caur šo projektu ir vairojušās iespējas mums kā Baznīcai iesaistīties šo bērnu dzīvēs un apliecināt gan pašiem bērniņiem, gan tiem apbrīnojamajiem cilvēkiem, kas par viņiem mīlestībā gādā, ka Dievs viņus mīl! Esmu droša, ka iknedēļas svētbrīžos prāv. emer. Kārlis Žols to vēsta gan ar vārdiem, gan bez! LELBĀL Misijas fonds atbalsta viņa kalpošanu Kapseļu ielā. Paldies Tijai Abulai par visu palīdzību!
Kad saņēmu jauniešu ietērptos lācīšus, lai sūtītu tos saņēmējiem uz Latviju, varēju manīt, ar kādām rūpēm un prieku viņi lācīšu apģērbus gatavojuši. Sevišķi uzrunāja kartiņās ierakstītie vēlējumi. Jauniešu vērtīgais darbs vairoja viņu prieku un, es ceru, atļāva viņiem izprast, ka daudz vieglāk var pārvarēt skumjas domājot par to, kā otru iedrošināt un iepriecināt. Bērniņi un jaunieši, kas saņems lācīšus, visu savu mūžu pavada it kā karantīnā, distancēti no ārpasaules. Lācīši dodas pretim viņiem, samazinot šo attālumu. Lai Dievs svētī lācīšu ceļojumu! Paldies IV klase!
+ Lauma Zušēvica
Publicēts 07|10|2020
Archibīskape
Lauma Zuševica
Lūgšana dūmu aptumšotās dienās
Svētais Debestēvs, Tu, kas esi Visvarens savā žēlastībā un spēkā, no sirds lūdzam, Kungs, dzēs liesmas, kas posta dabu un briesmās apdraud Tavus bērnus! Ietērp savā spēkā tos, kuriem jābēg, pasargā ik katru un stiprini visus tos, kas ir izmisumā! Tēvs, šobrīd daudzviet deg pasaule, ko TU tik ļoti mīlēji, ka tai dāvāji savu Dēlu - mūsu Kungu Jēzu Kristu. No visas sirds mēs lūdzam, piedod, Tēvs! Pārāk maz mēs esam dzīvojuši tā, lai aizsargātu dārgās, svētās radības dāvanas, ko esi mums devis. Palīdzi mums tās patiesi novērtēt un pasargāt! Lūdzam par tiem, kam māju vietā palikuši vien pelni. Lūdzam par tiem, kam grūti elpot. Lūdzam par bēgļiem, kam nekur nav patvēruma, jo liesmas izpostījušas to mazumu, kas viņiem vēl bija. Stāvi klāt visiem, kas cietuši ugunsgrēkos un tiem, kas sēro, jo miruši viņu tuvinieki! Visas šīs briesmas ir pārāk lielas mūsu spēkiem. Pasargā tos, kas gatavi savas dzīvības zaudēt, lai glābtu citus!
[...]Kungs Jēzu, dziedini tos, kam sāp, kas saslimuši ar ļauno Covid-19 vīrusu, tos, kas cieš no tā vai citu slimību sekām! Stāvi klāt ģimenēm un bērniem, jauniešiem, kuru dzīves smagi izmainījušās pandēmijas dēļ! Neļauj mums aizmirst to, ka mums jāturpina ar žēlsirdību būt klāt tiem, kas ir vientuļi, tiem, kuri ir ar daudziem gadiem svētīti, bet ne vairs ar daudziem draugiem! Palīdz atrast darbus, tiem, kas tos zaudējuši! Tu zini, cik ļoti viņi jūtas kā nedrošības vētrā mētāti. Esi mūsu miers, lai spējam citus mierināt un Tevis dotajā mīlestībā atjaunot cerību!
Dievs Svētais Gars, Tu, kas dzīvu dari katru, iedrošini arī mūs! Palīdzi neiekrist izmisumā vai vienaldzībā tik daudzu grūtību un pārbaudījumu priekšā! Sargi savu Baznīcu visā pasaulē! Vairo Gara augļus visās pasaules valstīs, lai taisnība un patiesība vairotos līdz ar mīlestību starp mums visiem! Lūdzam, lai deg tikai tās liesmas, kas sirdis atjauno un garu paceļ pāri visām grūtībām. Palīdzi katram sevī saskatīt gan savu nespēku un grēku, gan Tavu Garu, kas iedrošina nepadoties ļaunumam - tam ļaunumam, kas vairo naidu, cilvēkus šķeļ un apdraud!
Kungs, palīdzi mums vienmēr paļauties uz Tevi un pateikties, ka Tu esi Dievs, kurš ir allaž atrodams! Tu mūs pilnīgi pazīsti visos sīkumos un mēs tagad uzticam Tev visu savu dzīvi, līdz pat tās pašai sīkākajai daļiņai. Paldies, ka Tu esi bijis, esi tagad un būsi mūsu drošais patvērums, mājvieta, ko nekāda vara nespēs mums atņemt nekad! Āmen.
Mīļās māsas un brāļi Kristus mīlestībā! Ja kāds no jums šobrīd paši piedzīvojat ugungrēku radīto postu un esat apdraudējumā, vai arī kādi jums zināmi draudzes ļaudis ir tieši apdraudēti, pārcieš neziņu un postu, lūdzu rakstiet vai zvaniet man (pastorlauma@gmail.com vai 414-241-4752), lai varam Baznīcas kopības atbalstā palīdzību rast, kur tas vajadzīgs!
+ Lauma
Fotogrāfiju uzņēmu mūsu Dienvidkalifornijas dievnamā
2020.g. 14. septembrī
Publicēts 15|09|2020
Archibīskape
Lauma Zuševica
Dažādi sējēji un Dieva svētītā raža
“Redzi, sējējs izgāja sēt.” (Mt 13:2)1945. gada 9. septembrī divi sējēji iegāja Kemptenes ev. lut. baznīcā. Iedomājos, ka viņi ieradās pirms jauniešiem, kuŗiem todien bija paredzētas iesvētības. Noteikti abi Dieva kalpi māc. Osvalds Gulbis un māc. Augusts Kalnājs, iesvētāmo sirdīs bija sējuši Dieva vārda sēklas. Skaidrs, ka lūgšanās atskanēja pateicība Dievam, jo tieši pirms nedēļas, 2. septembrī, Japāna padevās un II Pasaules karš beidzās, kaut tā sekas ilgi vēl ietekmēja neskaitāmas dzīves.
[...] Kurus tekstus Dieva vārda sējēji todien izvēlējās? Vēl nebija beigušās rūpes par nākotni, par Latviju, par to, vai pietiks ko ēst, kur strādāt, kur iegūt augstāko izglītību latvju tautas bēgļiem. Iedomājos, ka abi aicināja paļauties Dievam, uzticēties Viņa žēlastībai, gādāt par cietējiem, neaizmirst savu piederību Kristum un savai tautai. Viņi uzticējās, ka jauniešu sirdīs sētās sēklas nesīs gara augļus, un tā bija. Gandrīz visur, kur latviešu bēgļi nonāca, vispirms tika dibinātas draudzes, kas pulcējās dievkalpojumos.
Varētu būt, ka šogad daudzās vietās Pļaujas svētki nenotiks kā parasti. Ļaudis ir ļoti norūpējušies par vīrusa sekām, kā arī par to, ka jāsargā sava un līdzcilvēka veselība, atturoties no ierastās dzīves paražām. Arvien noteiktāk tiek pieprasīti dažādo problēmu risinājumi un sabiedrības drošības nodrošināšana. Laikā, kad daudzi kļūst pesimistiski par nākotni, iedomājos, ko mums varētu pateikt tie jaunieši, kas dzīvoja 1945. gadā, tādā nedrošībā un tik haotiskā laikā? Ka bija tik svētīgi draudzes priekšā Dievam solīt “būt uzticīgiem līdz nāvei”, kalpot Kristum un Viņa Baznīcai! Šādi viņos auga sētās ticības sēklas. Tās auga līdzcilvēku lūgšanu pavadītas, tās Dieva Gars pasargāja, audzināja, tajā Dieva patiesība dīga, plauka un nesa ticības, cerības un mīlestības augļus. Un tiešām tā tas bija! To apliecina mūsu Baznīcas vēsture!
Pļaujas svētkos pateiksimies Dievam par visiem, kuri visdažādākajos apstākļos – turpināja sēt. Līdzīgi, kā toreiz, kad māc. Osvalds Gulbis un māc. Augusts Kalnājs, kuri nonāca ASV Ņujorkā un Milvokos un tur kalpoja draudzēs, kurās arī es kalpoju un ar pateicību manīju viņu abu kalpošanas augļus. Noteikti arī viņi gadu gaitā sprediķoja par šo Kristus līdzību, atgādinot, lai mūsu sirdis taptu par labu zemi, kuŗā varētu augt ticības sēklas. Pestītājs caur šo līdzību mudina, lai neļaujam pasaules rūpēm un bēdām mūsu sirdis nocietināt un dzīves kārdinājumiem mūs aizvilināt prom no Dieva.
Varbūt kāds no lasītājiem todien bija klāt Kemptenē un varētu dalīties? Rakstiet man! pastorlauma@gmail.com. Gribētos dzirdēt jūsu atmiņas, varbūt kā dziedājāt skaistās lūgšanas vārdus:
“Kungs, palīdz brīdī svētā, Kad sirds man kvēl, Lai ticība še gūtā Ir rota vēl,
Kad dzīve bargos vējos Sāks vērtēt, svērt, Tad ļauj man brīžos tādos Tik Tevi tvert.”
Nav zināms, kas ir šo vārdu autors, bet zinu, ka māc. Osvaldam Gulbim Dievs bija dāvinājis dzejnieka spējas. Viņam tobrīd bija 35 gadi, māc. Kalnājam 37! Abus vēl sagaidīja gan bargi vēji, gan grūti pārbaudījumi. Abi turpināja sēt līdz mūža beigām - katrs savā pilsētā, tomēr vienoti Viņā, kas ir šo sēklu Devējs. Iedomājos, varbūt ka viņu draudzēs ASV bija klāt arī no tiem, kas todien Kemptenē iesvētīti?
Mums ir tik daudz, par ko pateikties šajos Pļaujas svētkos – vai to darām savā mājā, dievnama kopībā vai tiekoties virtuālā pasaulē. Dievs mūs nav atstājis, bet turpinājis gādāt par mums! Arī caur citiem, kam paldies sakām! Viņu darba un gādības dēļ mums netrūkst ēdiena. Strādāsim arī mēs, lai nevienam nebūtu jācieš ne no fiziskā izsalkuma, ne no garīgā. Gadu simteņiem Dievs Vārdu sēklas ‘izšķērdīgi’ sētas, bet to skaits nav samazinājies! Vēl sējējiem ir ko sēt! Un tā ir Kristus žēlastības un Dieva mīlestības dāvana! Sēsim, lūgsim, uzticēsimies, pateiksimies Viņam, kas arvien dod kā sēklas, tā augļus!
Viņš lai svētī, pasargā un iedrošina!
+ Lauma Zušēvica,
Arhibīskape
Publicēts 07|09|2020
Archibīskape
Lauma Zuševica
Nē, es neesmu robots!
Pasūtot preces vai pārbaudot informāciju internetā, arvien biežāk jāapstiprina, ka neesi robots. Nē, es neesmu robots, bet cilvēks, kas arī negrib būt robots, automātiski veic citu ieprogrammētos uzdevumus.
[...]Pandēmijas laiks daudziem izjauca dzīves ierasto ritmu un licis pārbaudīt ieradumus, kurus automātiski esam atkārtojuši jau gadiem ilgi. Roboti funkcionē pēc citu iestādīta plāna, robotiem vienalga, cik reizes tu saņem ‘robocall’, kas tev mēģina ko pārdot. Ar laiku mēs atpazīstam ‘robo zvana’ numuru un to vai nu ignorējam, vai nobloķējam. Bet, ja ‘robo zvana’ uzstādītājs no visas sirds deg par ‘savu lietu’? Agrāk vai vēlāk, tas mūs atkal atradīs.
Mateja ev. 15:21-28 stāsta, ka Jēzus nonāca Tiras un Sidonas apvidū, tātad, ārpus Israēlas. Viņu atrada kanaāniešu sieviete, slima bērniņa māte. Atkal un atkal viņa kliedza un lūdza, lai Jēzus apžēlotos par viņu un slimo meitiņu. Sievietes sirds dega mātes mīlestībā. Kaut nebūdama Israēliete, viņa nepieļāva iespēju no lūguma atkāpties. Pat mācekļiem, šķiet, kļūst viņas žēl un lūdz Jēzum tai palīdzēt. Vai mums liekas, ka Viņš pārāk automātiski atbild? Ka Viņš “vienīgi sūtīts pie Israēla tautas pazudušajām avīm,” tā atkārtojot tautā pieņemto Pestītāja darbības plānu? Vienādi vai otrādi, šī atbilde arvien nepārliecināja neatlaidīgo māti, kas vēl dedzīgāk lūdza: “Kungs, palīdzi man!”
Viņa atbilde skan tik skarba: “Nav labi bērniem domāto maizi nomest sunīšiem.” Un tomēr māte neklusē, bet kāda spēka iedrošināta, atjautīgi turpina sarunu: “Jā, Kungs, bet sunīši ēd druskas, kas nobirst no viņu kungu galda.” Dažādi rakstīts par šo sarunu, kādēļ Jēzus tik pazemojoši un sev neraksturīgi uzrunāja māti. Lasiet atkal un atkal! Iedomājieties iespēju, ka, Jēzus balss skanēja apgrūtināta, ka Viņa acis mirdzēja žēlsirdībā, ka, dzirdot mātes atbildi, Jēzus pat izbrīnā dziļāk ievilka elpu un atbrīvoti, varbūt pat ar smaidu, vēstīja: “Ak, sieviete, tava ticība ir liela! Lai notiek, kā tu vēlies.” Un tajā brīdī viņas meita kļuva vesela. Un ne tikai viņa, bet drīz vien arī neskaitāmi citi! Jo Jēzus, paldies Dievam, arī nebija robots, bet Dievs un cilvēks ar sirdi, kura pārplūda žēlsirdībā, taisnprātībā un mīlestībā.
Pēc šīs sarunas Jēzus devās uz Galileju. Labās ziņas par Viņu bija paskrējušas Viņam pa priekšu. Pie Viņa kājām tika nogādāti neskaitāmi dažādu tautību slimnieki, un Viņš tos visus dziedināja. Un ļaudis izbrīnā “slavēja Israēla Dievu.” (Mt 15:31b) Vai starp tiem bija kanaāniešu māte? Varam tikai minēt un viņai pateikties par viņas ticību, par viņas pārliecību, ka, galu galā, žēlsirdība uzvarēs! Arī mūsu dzīvēs! Lai nāk kas nākdams, turpināsim lūgt ticībā, ka Dievs darīs veselu šo pasauli, ko arī Viņš mīl! Pats Jēzus mācīja: “Lūdziet, tad jums taps dots!” Un kaut arī īsti negribam kļūt par ‘robo’ zvanītājiem, kanaāniešu mātes piedzīvojums liecina, ka kādreiz arī tā patiesi ir labi! Un jo sevišķi tad, kad Jēzus uzreiz neatbild tā, kā paši iedomājāmies, labi būtu. Varbūt pārbaudīs mūs, mudinās mūs no jauna izvērtēt, kas sevī būtu ‘jāpārprogrammē’, lai arī mūsu dzīvēs žēlsirdība uzvarētu. Visās attiecībās! Gan ar Dievu, gan vienam ar otru!
Jāskrien. Zvana telefons. Iespējams, ‘robo zvans’. Varbūt šoreiz atbildēšu. :) Kristus mīlestībā, lūdzot līdz ar jums, neatlaidīgi,
+ Lauma
Foto: Baiba Rēdmane
Publicēts 21|07|2020
Archibīskape
Lauma Zušēvica
The Latvian Evangelical Lutheran Church in America Response to Racist Violence
How long, O Lord? /Psalm 13:1a/
The Latvian Evangelical Lutheran Church in America is horrified and heartbroken by the recent deaths of Black Americans.
[...]
We acknowledge and regret the existence of racist violence, individual and systemic racism and racial injustice present in our world. As Christians, we must not be silent and we will call out and combat these evils and fight for justice and peace!
The Latvian people have experienced many more years of oppression than freedom. Though our histories are different, we will work together to achieve the same unalienable and equal rights for all. We acknowledge that with the Emancipation Proclamation and the Thirteenth Amendment slavery was abolished, but sadly Black people were only beginning their journey to freedom.
After the recent horrific acts, we cry out together with our Black brothers and sisters “How long, O Lord?”. As we pray for God’s help and guidance, we are committed to the following Action points:
● Develop deeper relations with diverse communities of faith.
● Partner and support the work of organizations that combat racial injustice.
● Support elected officials working towards social and racial justice.
● Develop and implement a Bible Study focusing on anti-racism and loving our neighbors unconditionally.
● Learn and engage beyond our comfort zone, understand our privilege on the road to reconciliation.
We believe that all humans are created in the image of God . Therefore, we pray we are granted the understanding and strength to actively fight racism, to help our neighbors to transform our communities from those devastated by fear, misunderstanding, and violence into peaceful and vibrant communities. We as a church recognize that this work will be ongoing and are committed to this journey until justice prevails.
Endorsed by:
Lauma Zusevics
Archbishop, The Latvian Evangelical Lutheran Church Abroad & The Latvian Evangelical Lutheran Church in America
The Rev. Gunars Lazdins
National Dean; Pastor, Latvian Evangelical Lutheran Church of Indianapolis
The Rev. Dr. Daira Cilne
Western District Dean; Pastor, Latvian Evangelical Lutheran Churches of Seattle and Vancouver
The Rev. Dr. Sarma Eglite
Midwestern District Dean; Liturgy and Music Director; Pastor, United Latvian Evangelical Lutheran Church of Cleveland
The Rev. Anita Varsberga-Paza
Eastern District Dean; Pastor, Latvian Evangelical Lutheran Church of Washington, DC.
The Rev. Davis Kaneps
Canadian District Dean; Statistics Director; Pastor, Christ Latvian Evangelical Lutheran Church in Hamilton, Ontario
The Rev. Dr. Dace Skudina
Missions Director; Pastor, Latvian Evangelical Lutheran Assemblage of St. Louis
The Rev. Dags Demandts
Youth Director; Pastor, Latvian Evangelical Lutheran Church of Minneapolis – St. Paul
The Rev. Aija Graham
Pastor, Latvian Evangelical Lutheran United Church of Kalamazoo and Latvian Evangelical Lutheran Church of Lansing, Michigan
The Rev. Dr. Kristine Suna-Koro
Vicar, Midwestern District
The Rev. Edgars Petrevics (+ died a week after endorsing this statement)
Vicar, Western District
The Rev. Dace Zusmanis
Vicar, Eastern District
The Rev. Ilze Kuplens-Ewart
Pastor, St. Andrew’s Latvian Evangelical Lutheran Latvian Church of Toronto
The Rev. Ilze Larsen
Pastor, Latvian Evangelical Lutheran Church of Grand Rapids, Michigan
The Rev. Dr. Fritz Traugott Kristbergs
Pastor, Emeritus
The Rev. Aiva Rozenberga-Drummond
Vicar, Eastern District
The Rev. Girts Grietins
Pastor, St. John’s Evangelical Lutheran Latvian Church of Toronto
The Rev. Roberts Franklins
Pastor, Latvian Evangelical Lutheran Church of Saginaw, Michigan
The Rev. Ojars Freimanis
Pastor, Chicago St. Peter's Latvian Evangelical Lutheran Church
The Rev. Janis Ginters
Pastor, Milwaukee Latvian Evangelical Lutheran Holy Trinity Church
The Rev. Linda Sniedze Taggart
Deacon, Latvian Evangelical Lutheran Churches of Rochester, Syracuse and Schenectady
The Rev. Gija Galins
Pastor, Latvian Evangelical Lutheran Church of Lincoln, Nebraska
The Rev. Gundega Puidza
Pastor, Chicago Latvian Evangelical Lutheran Zion Church
The Rev. Dr. Anita Gaide
Pastor, Eastern Toronto Latvian Evangelical Lutheran Church
The Rev. Ivars Gaide
Pastor, Latvian Evangelical Lutheran Church of Buffalo, NY and Latvian Evangelical Lutheran Church of Kitchener, Ontario
Publicēts 21|07|2020
Prāvests
Gunārs Lazdiņš
Sirdīs brūces vēl nav sadzijušas
Sirdīs brūces vēl nav sadzijušas. Arī pēc daudziem gadiem rētas vēl paliek tiem, kam Aizvesto piemiņas diena, 14. jūnijs, vienmēr saistīsies ar briesmām, teroru un ļaunuma brutālo varu.
[...] 1948. gadā, Vācijas bēgļu nometnē, Latvijas ev. Lut. Baznīcas Virsvalde, archibīskapa Dr. theol. T. Grīnberga vadībā, izdeva grāmatu “Gaisma Tumsībā”. Grāmatā katrai dienai tika dots savs Bībeles pants. Vēlāk, kad 14. jūnijs pārtapa par Tautas sēru un Aizvesto piemiņas dienu, tai tika izvēlēts cits Bībeles teksts, lai vēl pilnīgāk varētu iedrošināt daudz cietušo sirdis. Citēju mācītāja Valda Mežezera vārdus, kas rakstīti zem šai dienai izmeklētā Bībeles panta:
“Tiešām, mana dvēsele ir klusu uz Dievu, no Viņa nāk man pestīšana. Tiešām, Viņš ir mans akmens kalns un mans pestītājs, mans patvērums, ka es daudz nešaubīšos.” (Ps 62:2,3)
“Tanīs brīžos, kad domājam par savas dzimtenes traģēdiju, Latvijas vārds mūsu dvēselēs kļūst asarām nenodzēšama uguns. Kas var aizstāt mūsu mātes un tēvus, māsas un brāļus, ko ļauna vara aizrāva no mūsu vidus baigajā gadā, kas var aizstāt kritušos tēvuzemes varoņus, un beidzot – kas var aizstāt mūsu dzimteni, no kuŗas esam izdzīti, kurā tagad “uz katras zemes pēdas asa sāpju puķe zied”?
Kas var mūs tad pilnam mierināt? Vienīgi Dievs, un līdz Viņam varam pacelties, ja mums kā psalmistam “dvēsele ir klusa uz Dievu,” un tāds stāvoklis sasniedzams, kad mūsos rodas atziņā, ka arī par likteni – personīgo un tautas – un visas cilvēces traģēdiju lielāks ir Mūžīgais Kungs, uz kuru varam paļauties kā uz akmens kalnu pārvērtību pilnajā dzīvē.
Kad es Dievu apzinos kā savu patvērumu, kā savu izpestītāju pat vistumšāko notikumu jūklī, tad es par Viņu nešaubos, mana dvēsele patiesi spēj palikt klusa, un manī mīt Dieva bērna paļāvība, spēks un miers. Lai Dievs šīs dāvanas bagātīgi piešķir, kad nomāc pārdomas par Latvijas upuru dienu, dzimtenes Golgātu.”
Varam tikai iedomāties, cik viņa domas toreiz nesa svētību, bet vēl šodien viņa vārdi mūs uzrunā un iedrošina. Paldies Dievam, mēs nepiedzīvojam tādas traģēdijas kā toreiz - 1941. gadā un vēl ilgi pēc tam piedzīvoja mūsu latvju tauta. Bet mums liekas, visa pasaule ap mums tik strauji pārvēršas, ka daudziem ir bailes, neziņa, dziļas raizes par nākotni. Aug nepacietība, ilgas pēc taisnības, pēc miera. Mācītājs Mežezers atgādinātu: Mūžīgais Kungs ir un būs lielāks par likteni…
Dievs Svētais Gars, lūdzu, šodien dāvini mūsu sirdīm līdzjūtībā tuvoties tiem, kam vēl sāp, kad kopā pieminam varmācības un nežēlīgas varas upurus, visus, kas tika terorizēti, nomocīti, nogalināti, atrauti no savām ģimenēm un aizvesti tālu no dzimtenes. Mēs viņus pieminam, Debestēvs, lai arī tie, kas viņus mocīja, zinātu, ka mīlestība spēcīgāka par nāvi, jo viņi dzīvo arvien mūsu atmiņās un sirdīs. Paldies, Tēvs, ka bija cilvēki, kas neaizmirsa cietējus un gādāja par latvju bēgļiem, kas izdzīti no tēvzemes. Kungs Jēzu, māci mums, kā citam citu stiprināt. Palīdzi mieru vairot pasaulē, bet liec mums iedegties pret netaisnību, kad kādam jācieš, jo otrs ir stiprāks. Paldies, ka arī šinī laikā Tu esi mūs svētījis un žēlastībā sargājis. Nāc līdzi mums, Kungs, atjauno mūsu cerību un stiprini ticību. Svētī, Dievs, Latviju un šo pasauli, kas mums visiem viena. Svētī to un pasargā no ļauna, no visa, kas radītu jaunas brūces sirdīs, jaunas sāpes dvēselēs. To lūdzam, Tēvs, no sirds. Āmen.
+Lauma
Foto: Baiba Rēdmane
Publicēts 14|06|2020
Archibīskape
Lauma Zušēvica
Jauns rīts
Lai aust jauns rīts!
Dieva un Kristus miera svētītus Svētā Gara svētkus!
[...] Šorīt, kad ziņas vēsta kā pēdējās naktīs mierīgi protesti pārvērtušies nemieros, degušas ēkas, augušas bailes, lūdzu no sirds, lai Svētais Gars dod vārdus, ar kuriem cits citu varam stiprināt, un Gara vadību ne tikai mūsu Baznīcai, bet itin visiem, kas tagad tik ļoti strādā, lai piepildītos Dāvida senās lūgšanas vārdi: “Rādi mums, Kungs, savu žēlastību un savu pestīšanu dod mums! Lai ieklausos, ko saka Dievs, - Kungs saka mieru savai tautai un saviem uzticīgajiem! Tik lai neprātībā tie neatkrīt! Gan viņa glābiņš tuvu tiem, kas Viņu bijā, - godība mūsu zemē, žēlastība tiksies ar patiesību, taisnība skūpstīs mieru, patiesība no zemes dīgs, un taisnība lūkosies no debesīm." (Ps 85:8-11)
Mums vēl liels darba priekšā, jo ASV aizspriedumainība pret cilvēkiem nav ierobežota. Ieklausīsimies sevī, vai arī mūsos neslēpjas tās grēks! Lūgsim, lai Dievs palīdz katrā saskatīt Viņa bērnu, paša Kristus attēlu! Nezināms autors stāsta, kā reiz kāds rabīns prasījis studentiem:
“Kad nakts pārtop dienā?”
“Kad dzīvnieku tālumā redzot, varam pateikt, vai tas ir aita vai suns?”
“Nē,” atbildēja rabīns.
“Kad koku tālumā redzot, vari pateikt, vai tas ir vīģes vai firziķu koks?”
“Nē,” atbidējis rabīns.
“Kad tad?” lūdza studenti.
Gudrais rabīns atbildējis: “Tad, kad ieskatoties cilvēka sejā, tu redzi, ka tas ir tavs brālis vai māsa. Jo, ja tu to nespēj, tad vienalga, cik ir pulkstenis, vēl ir nakts.”
Lai aust jauns rīts un spēja katrā saredzēt māsu vai brāli!
Kristus mīlestībā,
+ Lauma
Foto: Tālis Rēdmanis
Publicēts 02|06|2020
Archibīskape
Lauma Zuševica
Lūgšana par Mineapoli
Mēs nākam pie Tevis, Kungs, kad Dvīņu pilsētas, Mineapole un St. Paula, piedzīvo dziļas sāpes un bēdas.
[...]
Mēs sērojam par George Floyd nogalināšanu, kurš nevajadzīgi nomira zem Mineapoles policista ceļgala. Mūsu kopiena sēro par vēl vienu melnā cilvēka nāvi pārmērīga spēka dēļ. Mēs pievienojamies viņa ģimenei un visai Mineapolei ar aicinājumu uz taisnīgumu. Kungs, Tu mūs sauc, lai mēs aizsargātu un cienītu ikviena cilvēka dzīvību – melna, balta vai brūna. Vadi mūs, Kungs, rīkoties, neklusēt, cīnīties pret rasismu, izlīgt, veicināt pārmaiņas un, galvenais, mīlēt. Mēs lūdzam par mieru laikā, kad Dvīņu pilsētas piedzīvo neiedomājamu postu un nemierus. Sargā mūs, Tavus bērnus, sargā mūsu ģimenes, Mineapoles latviešu un visas Dvīņu pilsētu draudzes, visus, kuri cieš šajā laikā. Kungs, mēs lūdzam, uzklausi mūsu lūgšanu. Āmen.
Prayer
We come to you Lord at this time when the Twin Cities of Minneapolis and St. Paul are in deep pain and sorrow. We mourn the killing of George Floyd, who unnecessarily died under the knee of a Minneapolis police officer. Our community mourns and grieves the loss of another black man by excessive force. We join with his family and the entire Minneapolis community in calling for justice. Lord, you call us to protect and respect every human life, black, white or brown. Guide us Lord to act, to not be silent, to fight racism, to reconcile, to invoke change, and above all to love. We pray for peace as the Twin Cities have been devastated by unimaginable destruction during the past 3 days. Protect your children, families, your Church in the Twin Cities and all who are suffering. Lord, we cry out to you, hear our prayer. Amen.
Foto: P.Briķe-Safina
Publicēts 31|05|2020
Prāvests
Gunārs Lazdiņš
Ravējot
Šajā Covid-19 laikā liels ģimeņu skaits pirmoreiz iekopj dārzus un vairāk dodas dabā staigāt. Dvēselē norimst nemiers dabā strādājot. Domas kļūst cerīgākas, un nāk atskārsme, ka visās grūtībās Dievs turpina gādāt un mums arvien ir daudz, par ko pateikties. Arī es dodos ravēt, lai zemi sagatavotu stādiem. Pateicos, ka mammiņa iemācīja man pazīt vismaz ‘parastās’ nezāles un saprast, ka arī tā Dievs iesaista savā darbā. Dārzā labi ravēt, bet ne tik labi nezāles meklēt cilvēku vidū.
[...]Jēzus līdzībā Mateja ev. 13:24-30, Dieva valstība tiek salīdzināta ar cilvēku, kura tīrumā ienaidnieks slepeni iesējis nezāles starp kviešiem. Kalpi ir gatavi pat vainot saimnieku: "Vai tad tu tīrumu neapsēji ar labu sēklu? No kurienes gan tur nezāles?" Saimnieks atbild: "Tas ir ienaidnieka darbs." Skaidrs - kalpiem gatavs atrisinājums: "Vai tu gribi, lai ejam tās izravēt?" “Nē, ka, nezāles ravēdami, jūs neizraujat līdzi arī kviešus. Ļaujiet abiem augt kopā līdz pļaujai.” Kalpi taču atšķirtu nezāles no kviešiem, vai ne? Izlemt, kurš cilvēks derīgs Dieva valstībai, kurš nē - tas vienīgi Dieva darbs. Vai tā mēs žēlastībā netiekam pasargāti no neatgriezeniskām kļūdām, bet tiekam aicināti rast iespējas kā blakus otram ‘augot’, sadzīvosim šodien, rīt un pēc krīzes, lai arī dēļ mūsu darba vairotos Dieva svētība.
Arī tagad, kad daudzi kļūst nepacietīgāki, jo sajukumā aug bailes par nākotni un ir jau tik cilvēcīgi pamazām meklēt, ko vainot! Atskan pašpārliecinātas balsis, kas pārmet tam vai tai, kas kā ‘nezāles’ izpostījuši viņu ar lielām pūlēm un darbu iekoptos ‘dzīves dārzus’! Tie sējuši tikai vislabākās sēklas pārliecībā, ka tās ilgi nesīs augļus. Izmisumā atskan vārdi: "Mēs neesam šo pelnījuši!" Izjūtot bezspēku, ka nevaram kontrolēt to, kas notiek kaut mēs nemeklētu, ko vainot, bet katrs turpinātu lūgt pēc miera un gudrības izlemt, kā reaģēt un ko darīt tālāk, lai veidotos arvien tuvākas attiecības ar Dievu un ar citiem, kam blakus jādzīvo.
Aizvakar lija un nevarēju iet ravēt, tomēr izbrīnā vēroju, kā ārā atspirgt daba krāsu eksplozijā. Istabā ziņas vēstīja par ļaunā vīrusa augošām sekām. Lūdzu par savu un citu ģimenēm, par varoņiem un varonēm! Īpaši šodien, Starptautiskajā Māsu dienā, lai lielākais paldies medmāsiņām, kas kā dziedinātājas turpina dāvināt cerību. Daudzi ir atveseļojušies un, pavisam negaidīti, līdz ar viņiem atspirgusi arī daba - kā gaiss, tā arī ūdeņi kļuvuši tīrāki! Lai šī cerības zīme dāvina gaismu tumšākiem brīžiem! Lai Dievs turpina dziedināt dabu un mūs caur tās dāvanām! Viņš lai svētī mūs ticībā, cerībā un mīlestībā!
+ Lauma
Foto: Baiba Rēdmane
Publicēts 13|05|2020
Archibīskape
Lauma Zušēvica
Veselībā un slimībā
Domas izraisīja avīzes komiksā attēlotā aina, kurā notiek saruna starp diviem sen laulātiem draugiem. Vīrs prāto: “Zini, ja viens no mums saslimtu ar corona vīrusu, tas visticamāk otram pieliptu”. Sieva mierīgi apstiprina: “Es zinu”. Klusējot, sieva uzliek roku vīram, abi skatās pārtikas sarakstā. Nāk prātā laulībās dotie solījumi. Pa gadiem teksts šad tad mainījies, tomēr parasti atskan solījumi mīlēt, cienīt, kopā palikt ar otru priekos un bēdās, bagātībā un nabadzībā, veselībā vai slimībā, līdz Dievs nāvē šķirs. Covid-19 laikā mūža draugiem dotie laulību solījumi daudziem tiek pārbaudīti varbūt vēl nepiedzīvotos veidos.
[...]Katra laulība ir unikāla - tikai viena, kaut simboliski, tomēr spēcīgi vieno miljonus. Apustulis Pāvils savā vēstulē Efeziešiem 5. nodaļā dalījās vārdos, kas raksturoja kristīgās laulības dzīves būtību un ieguva vēl plašāku nozīmi, kad viņš līdzībās vīra tēlā saredzēja Kristu un sievas tēlā – Baznīcu.Tie abi savstarpējā mīlestībā brīvprātīgi vienoti un gatavi otra labā uzupurēties - veselībā un slimībā. Mēs visi kopā esam Viņa miesa, Viņa Baznīca, kas esam apliecinājuši savu ticību Kristum.
Šajā Covid-19 laikā mūsu Baznīca ir bijusi uzticīga Viņam un pavisam vēl nepiedzīvotos apstākļos turpinājusi pildīt savu solījumu sludināt Kristus evaņģēliju. Tie esat jūs, kas turpinājuši strādāt un kopā lūgt, lai tas, kurš viens palicis un augošās bailēs par to, kā nesaslimt vai samaksāt rēķinus, izjustu Dieva mieru. Lai tas, kurš sēro par mūžībā aizsaukto dzīves draugu un nespēju pat atvadīties, tiktu stiprināts kristīgās cerības dziedinošā spēkā. Lai tas, kuram kļuvis grūtāk ciešās telpās ilgstoši būt mūža drauga ‘labākajai pusei’, atcerētos, cik atbrīvojoši atvainoties un saņemt otra piedošanu, kā Kristus žēlastību. Lai tas, kurš jūtas tik vainīgs, jo bērniem nav spējis būt labs vai pacietīgs skolotājs, saprastu – ja bērniņš juties mīlēts, viņš būs audzis visvērtīgākajā gudrībā. Paldies visiem, kas esat Kristus Baznīca.
Lasīju par kādas laulību terapeites ieteikumu katru dienu laulātam draugam komplimentā izteikt pateicību. Ja grūti iedomāties par ko, tad terapeite ieteikusi sākt ar pateicību par to, ko bieži uztveram kā pašsaprotamu.Ieteikumam sekojot, daudzas laulības piedzīvojušas svētību! Kā būtu, ja mēs simboliski apdāvinātu Kristu daloties ar mūsu draudzēm? Gan caur labiem vārdiem, lūgšanām, gan ar saviem ziedojumiem izteicot savu pateicību.
Ir novērots, ka pulcējoties dievkalpojumos virtuālajā pasaulē, vieglāk piemirst draudzes locekļiem ziedot draudzes darbam. Turpināsim pēc iespējām atbalstīt savas draudzes. Saprotam, ka šajā laikā kādam varētu būt grūtāk ziedot, tādēļ, lai otra devīgums nes to kā mīļu brāli vai māsu. Jūsu ziedojumi, vai tie būtu finansiāli, vai cita veida dāvanas, arvien svētīs mūsu draudzes darbu ar iespējām veselībā un slimībā, priekos un bēdās visiem kopā turpināt uzticīgi pildīt dotos solījumus Jēzum Kristum, mūsu visu mūža Draugam!
Jūsu,+ Lauma
Foto: Baiba Rēdmane
In sickness and in health
In a recent comic strip, Arlo ponders: “If either of us gets it, the other probably will, too, you know.” Janisanswers, “I know”, and then places her arm on his as both look over their shopping list. Their conversation made me think of wedding vows. Though there are many variations, many vows still contain the promise to love and respect one another for better or worse, in sickness and in health, for richer or poorer, until God separates the couple through death. During this unprecedented time of Covid-19 vows once shared between married friends have been pondered in new ways.
Each marriage is unique. Only one unifies millions, symbolically, but powerfully. In the fifth chapter of his letter to the Ephesians, the Apostle Paul exhorts married Christians to abide in mutual love that is as strong and selfless as that of Christ toward the Church. He writes that it is, indeed, a mystery that Christ joins in union to the Church, as a husband to his wife. Our Lord is and will be faithful to us, His Church, for better or worse, in sickness and in health.
And we, the body of believers that are the Church have been faithful to Him. Communicating His message of grace, mercy, and love in new ways, the work of the Church continues. We serve the person who increasingly feels alone and in fear of getting ill, or not being able to pay outstanding bills, in the hope that they might find Christ’s peace through our sharing of the gospel. Or so the growing number of grieving hearts might be comforted, even as their sorrow is compounded by feelings of despair and guilt at not having been able to be with their loved one as they died. As the body of Christ we continue to affirm the healing power of forgiveness that can strengthen all marriages, especially as spouses realize they have not always been the ‘better half’ for the other. United with parents who struggle in unexpected teaching roles, we have been listening and sharing that if they love their children through it all, their little ones will have learned lessons will truly make them wiser. Thank you to all who together are doing the work of the Church.
A marriage therapist has helped save many a marriage by suggesting that each spouse daily share a compliment as a sign of gratitude. When couples were perplexed about what to thank the other for, thetherapist bid them to start noticing the little things usually taken for granted. Thinking of Paul’s words, I thought, what if we are symbolically gifting Christ to whom we belong by sharing our thanks with our congregations through our kind words, our prayers and our donations?
Some have noted how worshiping together in the virtual world makes it is easier to forget to contribute as we would each Sunday. If this time of uncertainty has made it hard for some to do, know others step will carry you as sisters and brothers in Christ. We are grateful for all the gifts shared, whether they be monetary or spiritual – they all bless the work of Church! We long to remain faithful to Christ and one another - in sickness and in health, for better or worse, for richer or poorer – thus fulfilling the promises we have made to our lifelong Friend, Jesus Christ.
In His love,
+ Lauma
Foto: Baiba Rēdmane
Publicēts 03|05|2020
Archibīskape
Lauma Zuševica