Negribam ticēt, ka tāda vēsture var atkārtoties, kuŗa savās pēdās atstāj tik daudz sāpju un ciešanu. Atverot acis, ap mums redzamas zīmes, ka tā tomēr notiek Ukrainā un citās valstīs.

Tiek teikts, ka mēs atceramies daudz mazāk no tā, ko dzirdam vai lasām, nekā no tā, ko paši piedzīvojām.  Skolās jau var mācīt par to, kas notika tad un tad, tomēr visspilgtāk un nozīmīgāk paliek mūsu atmiņās tas, ko paši vai citi tuvinieki piedzīvojuši. Tā dalos ar jums vārdos, ko uzrakstīja māc. Puiķe par savu mammu:  

“Mana mamma bija astoņus gadus jauna, kad viņas māti, 39 gadu vecumā ar četriem mazgadīgiem bērniem (12, 9, 6 un 3 gadi) 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju nomiršanai. Visi atgriezās Latvijā, bet Sibīrijā tika atstāta bērnība un veselība. Mana mamma savas izjūtas ielika dzejā.”

Dalos ar jums ar vienu pantu:

Starp melnām sliedēm balti vārdi –

Sērīgi tie izskatās.

Katrs vārdiņš kādreiz bija

Latvju cilvēks liels vai mazs,

Starp melnām sliedēm  balti vārdi, 

Viņus visus projām dzina apzināti.

Tik tālāk prom no Latvijas,

Lai Latvijā neatgriežas tie. 

Es redzēju vecu māmuliņu,

Pie melnām sliedēm palika viņa, 

Mazs zīdainīt’s pie nākošām,

Māmiņas roku glāstīts, autiņos tīts.

Čekisti zīdainim dzīvot neatļāva…

Lai Dievs dod spēku ne tikai neaizmirst, bet lūgt vēl dziļākās ilgās par visiem, kuŗi tagad cieš, tiek izsūtīti, kā bēgļi ceļo pa pasauli.  Lai Dievs novērš, ka pārāk lielā aizņemtībā ar citām lietām, zaudējam katras dienas vērtības apziņu.  Pagātni mums nav lemts grozīt, nākotne stāv Dieva rokās, bet tieši šī diena un mirklis ir tas, kas mums dāvināts, lai godinātu visus aizvestos un nomocītos, gatavībā uzņemties atbildību par to, ka mūsu  katra vārdi un darbi kādam citam vairo mieru, ticību un spēku. Dievs lai svētī, ka Kristus mīlestības un žēlastības dāvanas dalot, arī mēs vairotu patiesības gaismu un cerību  Latvijas un citu tautu rītdienai.  Lai starp melnām sliedēm vai starp sagruvušām sienām, nekur, nekad vairs netiktu ierakstīti balti vārdi…

+Lauma

Arī šajos Ziemassvētkos mēs tiekam aicināti nevis skatīties debesīs, bet meklēt virs zemes; nevis gaidīt atbrīvotāju–varoni ar politisku varu vai militāru spēku, bet atrast bērnu silē gulošu.

Arī šajos Ziemsvētkos, sekosim ganu priekšzīmei un nepalaidīsim garām Dieva atnākšanu tāpēc, ka gaidījām kaut ko dramatiskāku, skaistāku, varenāku. Tā vietā Dieva gaisma nāk tumsā caur neaizsargātu bērnu, caur nabadzīgu ģimeni, kas turas pie Dieva apsolījumiem.

Amerikāņu rakstniece Anne Lamott grāmatā ‘Operating Instructions’ apraksta notikumu, kad viņas dēlam bija apmēram divi gadi un viņš nejauši ieslēdzās guļamistabā. Sapratusi, kas noticis, viņa mēģināja puišelim izskaidrot, kā atslēgt durvis. Bet viņš, protams, nesaprata. Un māte juta, cik ļoti viņš bija nobijies. Kamēr viņi gaidīja palīgus atbraucam, vienīgais, ko viņa varēja darīt, ir nogulties uz grīdas un pabāzt savu roku zem durvīm. Tikai divi pirksti derēja starp grīdu un durvīm. Bet kaut kā ar to pietika, lai mazais varētu pieķerties.

Pārdomājot šo notikumu, rakstniece atzina, ka tāda bijusi arī viņas pieredze ar Dievu. Lielāko daļu laika mēs esam pieķērušies diviem pirkstiem zem durvīm. Taču ar to pietiek, lai mūs izvestu cauri dzīves pārbaudījumiem, lai uzturētu mūsos cerību.

Ziemassvētkos saņemam prieka vēsti, ka Dievs šodien — šeit un tagad — ir atrodams ikdienišķajā, ka Dievs pieņēmis cilvēka veidu un līdz ar to visu, ko mēs piedzīvojam. Un Dievs dod mums spēku atbalstīt vienam otru pat tad, kad viss, ko mēs varam piedāvāt, ir divi pirksti zem durvīm:

• telefona zvans

• lūgšana

• atvainošanās, izlīgšana

• siltas pusdienas vai kafijas tase

• slimnieka apmeklējums

• laiks veltīts kādam bērnam, pensionāram

Ziemassvētki pasludina, ka tas, pēc kā mēs ilgojamies, jau ir šeit. Parastos cilvēkos, kas viens otram zem durvīm tur divus pirkstus.

Mēs vēlējāmies Dievu, kas izkliedētu tumsu. Tā vietā mēs saņēmām Dievu, kurš ienāca mūsu tumsā un ir apsolījis tur būt kopā ar mums, lai tā mūs nepārvarētu.

Mēs vēlējāmies zīmi par Dieva uzticamību. Tā vietā Dievs lūdza, lai mēs viens otram esam šī zīme. Dažkārt lielos pasaules iekārtas mainošos veidos, bet dažkārt arī šķietami mazos viedos, kas tomēr neļauj tumsai mūs pārvarēt.

Mēs vēlējāmies apsolījumu, kas ļautu mums dzīvot bez uztraukumiem. Tā vietā Dievs mums deva misiju: ar mīlestības darbiem radīt vietu, kur Pestītājam piedzimt mūsu laikā un mūsu ietekmes pasaulē.

Kā bērniņš silītē, kā divi pirksti zem durvīm, kā vientuļa gaisma ziemas naktī — Dievs ir ar mums!

Lai caur jums šī prieka vēsts izpaužas ticībā, cerībā un mīlestībā šajos Ziemassvētkos un visā tā Kunga 2024. gadā!

prāv. Anita Vārsberga–Pāža

Atvērās debesis un pie mums nāca Dieva Dēls - dzimis, lai uz laiku mājotu m usu vidū, un lai dzīvotu mūžīgi! Lai gadu simteņiem ilgi un šovakar Jēzus katram Dieva bērnam sirdī čukstētu - Es saprotu, ko nozīmē staigāt Tavās kurpēs!

Vai arī tā var saprast, ko nozīmē inkarnācija? Kad Vārds tapa miesa un ir klāt ar Tevi priekos un bēdās. Vai arī tad, kad Tu aptver, ka kurpes vairs neder, vai visa dzīve pārvērtusies, un Tu neesi spējis līdzi mainīties. Vai tad, kad Tu cīnies sasiet savas kurpes, vai steigā lūdz nezaudēt pacietību, sasienot savu bērniņu kurpes. Jā, arī tad, kad varam iedomāties, ka Viņš iekāpj Tavās kurpēs un žēlastībā un mīlestībā vada Savā ceļā! Un kaut kas mainās Tevī, jo:

‌Šai naktī ejot zaigo tavas pēdas.

‌Šī nakts spēj šaubās cerību tev iedot;

‌Šī nakts liek aizmirst visas, visas bēdas,

‌Un māca tevi mīlot visu piedot.

‌/Valda Mora/

‌ Arī šogad, kad briesmīgu konfliktu tik daudz, ka grūti izgudrot, kā piedot, vai kam. Lūgsim: Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes! Uzticēsimies.

‌ Dievs lai svētī mūs 2024.gadā! Viņš lai žēlastībā svētī mūsu latvju tautu ar drošību, mūsu Baznīcu ar drosmi un visu, visu pasauli ar mieru. Eņģelis no debesīm vēstīja - Nebīstieties Lai Dievs palīdz visu bailes pārvērst solītā priekā, jo mums Pestītājs dzimis, Kristus, tas Kungs, kas mīlestības spēkā mums dodas līdzi dzīves ceļā, kā reiz dosimies Viņa pēdās! Priecīgus Svētkus!