Tieši tādēļ, gatavojoties pēdējam Svecīšu dievkalpojumam, kas notika tikai divas dienas pirms izlaiduma, nolēmām svinīgi atklāt šo projektu, šoreiz – pašiem GVV jauniešiem dodoties nelielā svētceļojumā, tādējādi dodot iespēju pateikties Dievam par iespēju staigāt, par iespēju būt apģērbtiem un pats galvenais – par iespēju par citiem domāt un palīdzēt.    

105 jaunieši, viņu audzinātāji, skolotāji un daži interesenti devās vienotā gājienā no „Saulgriežiem” līdz „Atbalsīm”, tad pa Delihant ceļu līdz pat meža takām, kas mūs savienoja ar Garezera brīvdabas baznīcu, kopā noejot 2 jūdzes.  

„Šodien mēs dosimies nelielā svētceļojumā pa mūsu mīļoto Gaŗezeru. Šoreiz mēs dosimies uz baznīcu pa citu, neierastu ceļu, pa kuru mūsu kājas ikdienā nestaigā. Šovakar, ejot šo ceļu, pateiksimies Dievam, ka mums ir iespēja staigāt. Ka mēs varam iet, skriet. Mēs ik dienas to pieņemam par tik saprotamu, ikdienišķu lietu. Bet būtībā tā ir dāvana,“ teica māc. Aija Graham, kas kopā ar jauniešiem vadīja šo svētceļojumu.

Svētceļojuma laikā jaunieši dziedāja dažādas svētceļnieku dziesmas, priekā plaukšķinot un izdziedot savu pateicību, arī savu lūgšanu. Nelielā ceļojuma laikā bija piecas apstāšanās ar pārdomām un lūgšanu.

Tā vienā no tām māc. Aija Graham saka: “Šajā brīdī es jūs visus aicināšu paskatīties uz jūsu kājām, uz jūsu pēdām. Vai tās ir nogurušas vai tās ir priecīgas pēdas? Noputējušas vai tīras? Bet galvenais - vai mēs novērtējam, ka mūsu visu kājas ir apautas? Dievs par mums tik ļoti gādājis un devis apstākļus, ka mūsu kājas ir apautas un ērtas. Lai šajā brīdī pateicība Dievam par to, ka Viņš vienmēr par mums ir rūpējies.”

Citās pārdomu vietās jaunieši aizdomājās par līdzjūtību, par to, lai mūsu katra acis vienmēr paliek redzīgas un spējīgas pamanīt otra cilvēka vajadzības, ka mēs varam pamanīt, kad otram kājas ir basas vai nosalušas. Un visbeidzot – pateikties par iespēju otram palīdzēt.  

Jaunieši, ieejot nelielajā mežā, katrs aizdedza sveci un to ienesa brīvdabas baznīcā, apliecinot sev un Dievam, ka viņiem katram ir savs gaišums, ko viņi var pasaulei dāvāt. Jaunieši ar sveces liesmām apgaismoja altāri, tā apliecinot, ka viņi ir gatavi cilvēkmīlestības darbiem. Cerams, ka projekts “Priecīgas pēdas” gūs arī LELBA draudžu locekļu atsaucību, un ka mēs visi kopā darīsim priecīgas arī Kurzemes bērnu pēdas. Gluži tikpat priecīgas, kā tās bija GVV jauniešiem, ejot viņu pirmajā svētceļojumā pa Garezeru!                                                   

 

Liepājā mācījos skolā un vēlāk koledžā, kur apguvu „dzelžu pavēlnieka” profesiju jeb tehniskā inženiera specialitāti. Pēc studijām 2 gadus pavadīju dienestā armijā netālu no Maskavas, kas bija obligāti visiem jauniem vīriešiem tā laika padomju sistēmā. Pēc dienesta ilgāku laiku strādāju savā profesijā, pārraugot 130 strādnieku darbu vienā no lielākajiem Liepājas uzņēmumiem. Sākoties pārmaiņu vējiem 80. gadu beigās, pievienojos „Tautas frontei” un izplatīju latviski-patriotisko laikrakstu „Atmoda” gan rūpnīcā, kur strādāju, gan Liepājas pilsētā.

Laikiem mainoties, darbs rūpnīcā ar daļēju tās likvidāciju beidzās, un tad vairākus gadus strādāju vienkāršo metinātāja darbu nelielā firmā, mainot un ierīkojot apkures sistēmas un ūdensapgādi daudzām mājām Liepājā un tās apkārtnē.

1991. gada vasarā tiku kristīts un iesvētīts Liepājas Sv. Annas draudzē, kur sākumā nedaudz darbojos, darot kādas praktiskas lietas. 1995. gadā draudzes mācītājs mani uzrunāja, aicinot kalpošanas darbā draudzē. Sāku mācīties evaņģēlistu (diakonu) sagatavošanas kursos un 1996. gadā iestājos Latvijas Bruņoto spēku Jūras spēku Liepājas mācību centrā un, pabeidzot evaņģēlistu kursus, tiku nozīmēts kapelāna amatā, kur kalpoju jeb dienēju līdz 2006. gada rudenim. 2000. gada vasarā iestājos Lutera Akadēmijā Rīgā, lai pabeigtu savu teoloģisko izglītību, taču 2000. gada septembrī dienesta uzdevumā devos uz ASV, kur vienu gadu mācījos pieredzi kapelānu darbā no kolēģiem ASV.

2003. gadā tiku aicināts atkal uz ASV uz teoloģijas studijām. Un tā 2005. gada maijā pabeidzu Association Free Lutheran Theological Seminary, Minneapolis, Minnesota, iegūstot Master of Divinity grādu. Atgriežoties Latvijā, turpināju dienestu kapelāna amatā un 2005. gada 14. augustā Rīgas Doma baznīcā tiku ordinēts mācītāja amatā. Kopš 1997. gada, paralēli dienestam Jūras spēkos, esmu kalpojis vairākās Liepājas un tās apkārtnes draudzēs, pildot visus mācītāja pienākumus.

Pēc ordinēšanas turpināju kalpot Sakaslejas draudzē, kurā kalpoju no 2001. gada. Vēlāk arī Apriķu, Ulmales-Labraga un Vērgales draudzēs. No 2010. gada vasaras kalpoju kā otrs mācītājs Liepājas Sv. Trīsvienības katedrālē, pārsvarā darbā ar jauniešiem. No 2007. gada līdz 2010. gadam vadīju LELB Misijas nozari un biju Virsvaldes loceklis. Pēdējos 2 gadus kalpoju Bunkas un Priekules draudzēs Liepājas pusē. Brīvajā laikā patīk spēlēt ģitāru un ceļot.

2006. gadā izjuka manas pirmās laulības un, pēc laulības izjukšanas 2007. gadā, satiku jauku sievieti vārdā Elizabete, kuru pazinu no 1978. gada beigām, un 2007. gada augustā salaulājāmies vienā no draudzēm, kurā kalpoju (Sakasleja). No pirmām laulībām man ir divi pieauguši bērni: dēls Raitis un meita Krista.

Manai sievai Elizabetei Freimanei no pirmajām laulībām arī ir divi pieauguši bērni: meita Kristīne un dēls Arturs. Elizabetes pirmā profesija ir ādas māksliniece, taču pēdējos 28 gadus viņa strādāja par bērnudārza bērnu skolotāju. Izglītība: pedagoģijas bakalaurs.

2. Kā jūs nonācāt pie slēdziena kalpot tieši Amerikā?

Pēdējos trīs gadus piedzīvotās finansiālās problēmas LELB, kā arī ne pārāk veiksmīgie mēģinājumi šo situāciju uzlabot, noveda mani pie domas, ka kaut kas ir jāmaina. Tāpat pēc dabas esmu neliels avantūrists, jeb man patīk dzīvē izaicinājumi. Protams, ka Amerika vienmēr ir bijusi manā sirdī tuva, pazīstot te vairākus brīnišķīgus cilvēkus gan no amerikāņu, gan latviešu sabiedrības. Studējot Mineapolē, biju ciešos kontaktos ar Mineapoles draudzi un tās garīdzniekiem. Esot šajā zemē un iepazīstot šejienes latviešu sabiedrību, nonācu pie interesantas atziņas: patriotisms un Latvijas mīlestība Amerikas latviešiem ir daudz varenāka par Latvijā dzīvojošajiem. Tas ir tas, kas man Latvijā bija pietrūcis pēc aiziešanas no militārā dienesta. Otrkārt, apzinoties, ka pēdējos 20 gadus ASV uz dzīvi ir ieradušies daudzi latvieši, domāju par to, kā palīdzēt viņiem atrast Dievu un pievienoties kādai no Čikāgas latviešu draudzēm. Neapšaubāmi, ka tā ir mūsu nākotnes vīzija un iespēja.   

3. Pirmie iespaidi par Ameriku.

Par pirmajiem iespaidiem tos jau vairs nevarētu nosaukt, jo esmu Amerikā bijis vairākas reizes, vismaz 6-7, arī Elizabete šeit ir otro reizi, tomēr tagad šie iespaidi ir savādāki, tādēļ, ka ieradāmies, lai paliktu te uz ilgāku laiku. Šoreiz Amerika mūs sagaidīja ar lielu svelmi: ap 90F, ierodoties Čikāgas lidostā, kā arī turpmākajās dienās. Pēc nogurdinošās ceļošanas mīļa sagaidīšana ar siltu zupu un citiem gardiem cienastiem kuplā draudzes locekļu pulciņā Sv. Pētera draudzes telpās visu nogurumu izkliedēja. Atkal mīļi un laipni cilvēki, gatavi palīdzēt visos jautājumos, atkal sirsnīga sagaidīšana un klāti galdi.

4. Kā jūs jau esiet paspējis iejusties Sv. Pētera draudzē?

Jau tad, kad kā kandidāts uz mācītāja vietu tikos ar Sv. Pētera draudzi marta vidū, kļuva skaidrs—šie cilvēki, šī draudze ir ĪSTĀ. Protams, ka savā kalpošanas pieredzē kopš 1997. gada, esmu kalpojis vairākās draudzēs, iepazinies ar cilvēkiem un atradis saskaņu, lai Tā Kunga darbs labi veiktos. Tomēr līdz šim nebiju piedzīvojis tādu absolūtu atklāsmi, ka tieši šī ir tā draudze, kurā Dievs mani ir aicinājis. Šķiet, ka arī draudze piedzīvoja kaut ko līdzīgu. Tagad  pēc pirmās šeit, draudzē, pavadītās nedēļas un pēc pirmā dievkalpojuma ar bērna kristībām, šī sajūta nav mani pametusi, kas apstiprina tās īstumu. Paļaujoties uz Dievu arī turpmāk un uzticoties Viņa vadībai, esmu pārliecināts, ka mūsu turpmākā kalpošana kopā ar Sv. Pētera draudzi nesīs labu augļus Čikāgas latviešu sabiedrībā.

 

Zinot par Dieva klātbūtnes iespēju daudzveidību, priecājamies par to, ka LELBA mājas lapa ar atjaunotu iedvesmu to apņēmusies īstenot tanī veidā, kur ārējais atstatums mūs vairs nešķir. Priecājos, ka šādā veidā mūsu Kungs un Pestītājs tiek apliecināts daudziem, kas iekšēji vai ārēji mums ir tālu, un ka kopība Viņā var parādīties savā informatīvā un garīgā bagātībā. Novēlu, lai šo mājas lapu pavadītu Viņa apsolījums, lai Dievs svētī šo darbu un tā darītājus – un lai tas būtu par svētību!

 

Nākotnē raugoties, aicinām katru – un arī Tevi – nākt palīgā celt šo baznīcu tālāk! Pamats paliek tas pats, jo, kā Pāvils teica: „Citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau likts, un tas ir Jēzus Kristus!”       (1Kor 3:11)   

Bet ir tik dažādas  iespējas celt uz šī viena pamata. Iespēju ir tikpat  daudz, kā to cēlāji!   

Veidosim dzīvu, vienreizēju Baznīcu! Celsim kopā!

Vēlot katram Dieva svētību!