Balsojumam jānotiek līdz 2014. gada 1. oktobrim - izšķīrējs ir nosūtīšanas pasta zīmogs. Balsu skaitīšana paredzēta 15. oktobrī.

Atkārtoti tiek jautāts, kādēļ balsojam par bīskapu. Šis ir garīgs amats, tā jau pazīstams kopš kristietības sākumiem. Archibīskaps ir administratīvs amats, to piešķir Baznīcas Virsvalde. Skat. pirmo paziņojumu par vēlēšanām (Kas/Kur/Kad sadaļā "Archibīskapa algas fonda nozīme un archibīskapa darba apraksts").

Kandidāti ir Lielbritānijas latviešu ev. lut. draudžu vadītājs, prāv. Andris Abakuks, Toronto Sv. Jāņa draudzes mācītājs, prāv. emer. Fritz T. Kristbergs un LELBA priekšniece, prāv. Lauma Zušēvica. Jāpiemin, ka kopā tika uzstādīti 10 garīdznieki, bet pārējie savas kandidatūras neuzturēja.

Kaut arī projekta izdale oficiāli sākās 15. jūnijā, tomēr varētu teikt, ka projekts neoficiāli sākās pāris dienas pirms tam, jo, lai atbalstu varētu izdalīt, bija nepieciešams to iepriekš iegādāties. Apmēram trešo daļu no apaviem bijām spējīgi iegādāties Amerikā, tomēr lielāko daļu nācās iegādāties Latvijā. Izdevumi par sūtīšanu no Amerikas un arī Amerikas izmēru pārrēķināšana uz Eiropas izmēriem nebija īpaši precīza, tāpēc domājam, ka labi vien ir, ka lielāko daļu iepirkām Latvijā. Tā nu jau no 12. jūnija sākās lielie iepirkšanās darbi, kur galvenokārt tika iegādāti apavi un dāvanu kartes apavu veikalos, kā arī dāvanu kartes grāmatu veikalā Zvaigzne ABC, ko pasniedzām katram bērnam vai jaunietim, kas vēl mācās. Kā mūsu iepirkšanās punktu izvēlējāmies lielo iepirkšanās centru Alfa, kas atrodas Rīgā, Teikas rajonā. Tur sadarbojāmies ar sekojošiem apavu veikaliem: Puma (pirkām apavus), Sportland (pirkām apavus), Eiropas apavi (pirkām apavus) un Euroskor (pirkām dāvanu kartes). Visu šo veikalu darbiniekiem, kas mums izpalīdzēja, pienākas liela pateicība par pretī nākšanu un mūsu īpašo vajadzību izprašanu. Kā nekā, ne jau katru dienu veikalā iestaigā klients ar vēlmi nopirkt 60 apavu pārus, turklāt dažādos izmēros un dažāda veida. Uzskatām un arī minējām to pašiem darbiniekiem, ka tā ir arī viņu kalpošana Kurzemes trūcīgajiem.

Kad pienāca svētdiena, pienāca laiks mūsu projektu svinīgi atklāt ar dievkalpojumu Rīgas Jēzus draudzē. Šis bija jau trešais mūsu lielais projekts, kuru atklājām tieši Jēzus draudzē. Pirms dievkalpojuma visa izdales komanda satikāmies pie Laimas pulksteņa, lai kopīgi dotos uz baznīcu. Daži tikāmies pirmo reizi dzīvē, bet jācer, ka ne pēdējo, jo visas izdales garumā, kas bija pilnas 7 dienas, paspējām satuvināties un iepazīt viens otru. Projekta vadītājs, māc. Dāgs Demandts dievkalpojumā sprediķoja ar atgādinājumu nepaiet garām tiem, kas ir trūcīgi un lūdz pēc palīdzības. Mums katram dzīvē pienāk brīži, kad mums ir izvēle - novilkt vai nenovilkt savu kurpi un dot to otram. Mācītājs mudināja, ka Dievs mūs aicina šo kurpi novilkt un dot otram. Šis arī ir mūsu projekta Bībeles pants, ko izvēlējās jaunieši 2013. gada 3. klasē Garezera vasaras vidusskolā: Rutes 4:7. Trīs no šiem jauniešiem piedalījās izdalē: Laura Vīksniņa (Mineapole), Anna Inveiss (Indianapole) un Sarma Millere (Indianapole). Pārējie izdales komandas dalībnieki bija: māc. Dāgs ar sievu Ediju (Mineapole), Kristīne Ģiga (Mineapole), Aina Budrēvica (Toronto), Larisa Kreišmanis (Bostona), Stefans Brūvelis (Mineapole), Toms Gross (Austrālija) un Arnis Banka (Alūksne, Latvija). Visu nedēļu braukājām krustu šķērsu pa Kurzemi ar diviem busiņiem, kur vienu vadīja māc. Dāgs un otru Edijas tētis Arnis. Zīmīgi, ka abi busiņi bija baltā krāsā, arī busiņi savā veidā bija kā komanda - vienmēr viens aiz otra, vienmēr blakus.

Pēc dievkalpojuma devāmies ceļā uz mūsu pirmo izdales vietu Saldū, uz Mārtiņa Lutera baznīcu. Uz šo vietu atbalstu saņemt bija sabraukuši cilvēki arī no Ezeres, Gaiķiem un Rudbāržiem. Šajā punktā atbalsta saņēmēji pārsvarā bija vecākā gada gājuma cilvēki, kur visi lielākoties pieprasīja ziemas zābakus. Šādā gadījumā mēs devām dāvanu kartes Euroskor veikalā par pienācīgu summu, lai sanāktu ziemas zābaki, kad tie būs sezonā. Vasarā šos zābakus nebija iespējams iegādāties, jāgaida uz rudens pusi. Izvēlējāmies tieši veikalu Euroskor, jo šis veikals Kurzemē ir diezgan izplatīts visās lielajās pilsētās, Saldū, Liepājā, Talsos, Kuldīgā, Ventspilī. Saldū, ņemot vērā to, ka tur bija vairāk pensionāri, pavadījām daudz laika vienkārši neformāli runājoties. Bija prieks, ka jau pirmajā vietā jaunieši droši gāja klāt cilvēkiem un uzklausīja, pastāstīja par sevi utt. Katrā izdales vietā (kopā bija 15 izdales vietas) vidēji pavadījām 2-3 stundas. Tāpat kā darījām iepriekšējā 2012. gada projektā „Būsim gudri!”, kur dalījām atbalstu tieši skolas vajadzībām Vidzemē, arī šajā projektā, kur dalījām apavus Kurzemē, sekojām vienai programmai, kas katrā vietā bija līdzīga. Jāteic, ka pēc trīs izdales punktiem palikām par ekspertiem, un programma gāja ļoti gludi. Sākumā māc. Dāgs ievada ar apstāstu, kas šis projekts ir, no kurienes ir nākuši ziedojumi, kā tie ir vākti utt. Tad katrs jaunietis iepazīstina ar sevi, pastāsta, kā līdzekļi tika vākti viņa pilsētā. Tad bijām sagatavojuši arī dziesmu lapiņas ar kristīgām bērnu dziesmiņām, kur klāt nāk kustības. Arī pieaugušie ar prieku tās dziedāja kopā ar mums. Ļoti bieži, īpaši, ja izdale notika baznīcā, tika novadīts arī neliels svētbrīdis, kur attiecīgās draudzes mācītājs arī ņēma dalību. Tad paspēlējām dažas spēles, lai jau pēc tam varētu ķerties klāt lielajam notikumam - apavu izdalei. Tas bija vesels process, sākumā jaunieši izdalīja apavus, pie katra pāra bija pierakstīts saņēmēja vārds un uzvārds. Jāpiemin, ka kāju izmērus māc. Dāgs noskaidroja jau laiku pirms došanās uz Latviju, lai pie iepirkšanās jau varam sekot atsūtītajiem izmēru sarakstiem. Bija gadījumi, kad apavi nederēja, kas arī ir atkarīgs no modeļa un citiem apstākļiem. Par to bijām padomājuši jau iepriekš, kā rezultātā iegādājāmies lielu daudzumu ar rezerves apaviem no dažādiem izmēriem. Tas ļoti palīdzēja. Tā mēs arī nodrošinājām, ka visi bija apmierināti. Ja bija gadījums, ka piemērotu apavu pāri nevarējām atrast, tad tika iedota Euroskor dāvanu karte ar attiecīgu summu. Visi jau pēc pirmās un otrās reizes „piešāvāmies”, kurš ko darīs, kurš atbildēs par kuru programmas daļu. Kurš meklēs rezerves apavus, kurš tikmēr parunāsies ar tiem, kas savus apavus jau saņēmuši un tie der. Tiešām jāteic, ka Dievs mūs vadīja. Tikām galā ar grūtībām, kad tās radās, bijām spējīgi pa visiem kopā atrast risinājumus. Daudzās vietās cilvēki mums bija sagatavojuši cienastu, kas bija ļoti patīkami. Izdales laikā Latvijā bija zemeņu laiks. Cik mēs visi bijām priecīgi, ar zemenēm mūs cienāja ļoti bieži.

Pēc pirmās izdales Saldū devāmies tālāk ceļā uz mūsu pirmajām naktsmājām Embūtes informācijas centrā, kas ir ceļā uz Paplaku, kur jau nākamajā dienā sekoja mūsu otrā izdale. Embūtes informācijas centrā notika mūsu lielā apavu šķirošana, jo pēc lielās iepirkšanās viss bija jāsadala pa izdales punktiem, jāsaraksta bērnu vārdi uz kastēm. Arī katrā kastē jāieliek pa zeķu pārītim, tā bija vēl viena lieta, ko devām klāt apavu pārim. Rītu iesākām ar Vaiņodes baptistu baznīcas apskati un tad devāmies uz Paplakas baptistu baznīcu. Atbalsta saņēmēji bija ieradušies arī no Vaiņodes. Tur mūs sagaidīja vesels jauku un, gribas teikt, dzīvu bērnu pulciņš. Tie bija bērni, kam acīs zib uguntiņa, kas rūpīgi vēro un gaida to, par ko ir dzirdējuši - jaunus apavus. Paplakā sekojām tai pašai programmai, kas izdevās burvīgi. Viņi mums kā pateicību arī nodziedāja savas iemīļotākās dziesmiņas. Tajā pašā dienā pēc Paplakas devāmies uz nākamo vietu - Bārtas/Krūtes luterāņu baznīcu, kur bija sabraukuši bērni un pieaugušie arī no Bārtas kaimiņos. Šajā izdales punktā tik tālu mums gāja vislabāk. Tas būtu tieši tajā ziņā, ka visi jutām, ka esam sasnieguši mūsu mērķi, kas nebija tikai apavu izdalīšana, bet arī sarunu saturs, tas, ka cilvēki atvērās un mēs jutām sirsnību no viņu puses. Tur valdīja tāds īsts sadraudzības gars, kas bija arī citās vietās, tomēr šajā izteiktāt. Nu jau bija pienācis laiks doties uz Rucavas pusi, lai mūsu nākamajās naktsmājās „Bajāros” varētu ērti iekārtoties un paēst vakariņas, kuras bija sagatavojuši naktsmāju saimnieki. Interesanti, ka māju saimnieki ir radinieki vienai no mūsu izdales komandas dalībniecēm - Kristīnei Ģigai no Mineapoles. Tas palīdzēja mums visiem justies vairāk kā ģimenes lokā. Vakariņas, ko baudījām, bija tieši tas, ko vajadzēja pēc pavēsas un darba pilnas dienas. Silta latviešu frikadeļu zupa ar mājās ceptu saldskābmaizi, tam sekojot karbonādēm, vārītiem kartupeļiem un salātiņiem, un beidzot ar saldo ēdienu. Galvenais, ka viss bija mājās audzēts, mājās gatavots. Daži vēl izmantoja iespēju uzkāpt turpat pļavas vidū esošajā tornī, lai saredzētu jūru. Vakarā pastaigājām pa Rucavu, kur satikām lielos vīngliemežus, kas lēni devās pāri ceļam. Arī apskatījām Rucavas etnogrāfisko māju „Zvanītāji”. Nākamajā dienā sekoja izdale Mineapoles latviešu draudzes māsu draudzē Nīcā, tad izdale pašā Rucavā. Naktsmājās „Bajāros” palikām arī otro nakti. Jaunieši izmantoja iespēju „Bajāros” ieiet siltā pirtiņā, daži izmantoja izdevību aizbraukt līdz Papei, kur varēja apskatīt savvaļas zirgus un taurus.

Nākamai dienai austot, bija laiks doties tālāk uz nākamo izdales vietu - Cīravu. Cīravai sekoja Valtaiķi. Abām šīm neatkarīgajām luterāņu draudzēm ir viens mācītājs Varis Bitenieks. Pa ceļam no Cīravas uz Valtaiķiem piestājām mācītāja mājās, kur satikām viņa ģimeni, apskatījām viņu paipalu vistiņas, kuras viņi audzē un arī izdarījām kaut ko, kas sākumā projekta plānā nebija ieplānots. Māc. Varim ir ļoti labs draugs, kas viņam palīdz arī ar draudzes darbu. Šis draugs tagad ir ratiņkrēslā, kas ļoti ierobežo viņa veiklību. Tā nu arī viņam mēs iedevām dāvanu karti Euroskor veikalā jauniem un piemērotiem apaviem. Viņš bija ļoti pateicīgs! Un atkal jāsaka - Dievs mūs vadīja. Pēc Valtaiķiem devāmies uz mūsu trešo vietu - Kazdangu, Māteru Jura pamatskolu. Šī bija pirmā diena, kad veicām izdali 3 punktos. Tas bija mazliet grūti, ņemot vērā to, ka gan fizisks, gan arī garīgs nogurums jau lika par sevi manīt. Jāatgādina, ka sākām izdali svētdien, jau bija pienākusi trešdiena. Daudzi bērni jau bija satikti, ar daudziem jau pārrunātas dažādas lietas, priecīgas un arī skumjas. Un tad, ierodoties Kazdangas pamatskolā, kur mūs gaidīja 43 enerģiski bērni, mums visiem bija nepieciešama Dieva vadība, jo nevienam no mums negribējās kaut kādā veidā apdalīt šos brīnišķīgos bērnus, kas ar nepacietību gaida. Un Dievs vadīja, jo, ieejot iekšā pa pamatskolas durvīm, dzirdējām, kā visi šie bērni lielā kopkorī enerģiski dzied vienu dziesmu. Ar mazliet ziņkārību ejot uz priekšu, mums pavērās burvīgs skats, visi šie bērni, sastājušies uz skatuves, ar kustībām un platiem smaidiem uz sejas mūs sveic un sagaida ar dziesmu. Tas bija tieši tas, kas mums bija vajadzīgs. Mēs atplaukām un enerģija atgriezās. Kā saka, „atkal bijām zirgā”. Pēc kopdziesmas sekoja mūsu applausi, tad viena meitenīte iznāca visam bērnu korim priekšā, nostājās vidū un cītīgi gaidīja, kad skolotāja sāks spēlēt klavieres. Tūlīt, kā klavieres sāka skanēt, meitenīte sāka tā maigi šūpoties un tad sāka dziedāt. Viņa mums veltīja savu solo gabalu kā pateicību visas skolas vārdā. Bija brīži, kad bija grūti novaldīt asaras. Visspilgtāk atmiņā palikuši pirmie vārdi, ar kuriem viņa sāka dziedāt: „Divas skudras reiz krustcelēs satikās, un abas par dzīvi runājās, pukstēja abām tai pasakā sirsniņa, un man blakus ir mana māmiņa.” Interesanti, ka mūsu komandas dalībnieks Toms no Austrālijas šo dziesmu uzreiz atpazina. Pa nakti palikām turpat Kazdangas viesu namā. Arī tur mūs sagaidīja ar gardu silto maltīti un dažādiem labumiem.

Ceturtdien devāmies augstāk uz Kurzemes ziemeļu pusi - uz trešo māc. Vara Bitenieka neatkarīgo luterāņu draudzi Snēpelē. Nu jau mūsu programma gāja pavisam gludi, viss ritēja ļoti raiti. Šajā rītā visu noturējām ārā, jo jāatzīst, ka Latvijas baznīcās bija diezgan pavēss iekšā. Īpaši, kad ārā laiks arī nebija tik silts un saulains. Kaut gan Snēpelē saulīte mūs mazliet palutināja un varējām apsildīt mūsu degunus. Snēpelē kopā ar atbalsta saņēmējiem mūs sagaidīja arī pārstāvji no Kurzemes preses. Pēc izdales baudījām bagātīgi klāto pusdienu galdu, lai iegūtu spēku doties uz nākamo vietu, uz Pelču internātpamatskolu. Tur mūs gaidīja 20 bērni. Šajā pamatskolā mācās bērni ar kādiem garīgiem vai arī fiziskiem traucējumiem. Jāteic, ka skola ir uzturēta ļoti labā kārtībā. Īpaši spēcīga šajā skolā ir mākslas programma, kā skolotāji mums stāstīja, šāda veida bērni savas jūtas un emocijas izpauž mākslā, veidojot māla podiņus vai krāsojot akmeņus utt. Bija ļoti patīkams laiks ar šiem bērniem un viņu skolotājiem. Un arī ceturtdiena bija diena ar 3 izdales punktiem. Trešā vieta bija Piltenes luterāņu baznīca. Tur mums bija divas izdales. Pirmajā vakarā atbalstu saņēma trūcīgie no apkārtnes, nākamā rītā, kas ir piektdien, atbalstu saņēma vairāk draudzes trūcīgie bērni. Piltenē nakšņojām internātā. Piektdien pēc Piltenes otrās izdales devāmies uz Ventspili. Tur iegādājāmies vēl papildus Euroskor dāvanu kartes, kā arī palutinājām paši sevi mazliet, labi paēdot restorānā „Jūras brīze” un mazliet izklaidējoties atrakciju parkā „Lemberga hūte”. Mūsu otrā izdale piektdienā bija Kolkas luterāņu baznīcā. Arī tur lielākā daļa atbalsta saņēmēji bija pensionāri. Lūdzām, dziedājām, runājāmies, gardi paēdām mūsu rīkoto BBQ ar visiem, kas bija sanākuši. Un tad devāmies apskatīt Kolkas ragu, kas atrodas turpat netālu. Tā bija īpaši vēsa un vējaina diena, kā jau pie jūras. Īpaši labi varēja redzēt, kā Baltijas jūras viļņi satiekas ar Rīgas jūras līča viļņiem. Bija tiešām iespaidīgi. Nakšņojām Mazirbes Rekolekciju centrā.

Sestdienā mums priekšā stāvēja divas izdales vietas - Strazdes bērnu nams, kas atradās mazā vietiņā Kāķīšos un Nāriņciema baptistu draudze, kas atradās Pļavās. Abās šajās vietās mums gāja ļoti labi. Īpaši bija tas, ka pusdienas varējām ēst kopā ar bērnu nama bērniem turpat bērnu namā. Bija patīkami redzēt viņu ikdienu. Uzzinājām, ka Nāriņciems agrāk esot saukts par Nariņciemu, bez garumzīmes, jo šo ciemu dibināja kurpnieks ar uzvārdu Nariņš. Vai nav zīmīgi, ka dalām kurpes ciemā, kuru dibināja kurpnieks! Jāpiemin, ka Nāriņciema baptistu draudze bija pirmais izdales punkts, kuru apzinājām, plānojot izdales vietas. Pie jautājuma, kā mēs izvēlējāmies šīs izdales vietas, jāsaka, ka arī tur Dievs darbojās. Vairāk vai mazāk tā ziņa gāja „no mutes mutē”. Cilvēki ieteica tās vietas, par kurām zināja, ka viņiem neiet tik viegli. Māc. Dāgs arī kontaktējās ar Liepājas diecēzes bīskapu Pāvilu Brūveru ar lūgumu ieteikt trūcīgākās draudzes. Un tā, vārds pa vārdam, un izdales maršruts bija gatavs! Protams, liela loma arī bija pašām izdales vietām, vai tās ir ieinteresētas šādā lietā vai nē, jo tomēr tām kontaktpersonām, kuras bija katrā vietā, vai tas būtu mācītājs vai skolas direktore, bija jāuzņemas liels darbs apzināt visus trūcīgos un uzzināt viņu kāju izmērus. Kopā mums izdevās! Pēdējo nakti pavadījām netālu no Strazdes viesu namā „Rezidence Kurzeme”, kur arī jauniešiem bija iespēja ieiet pirtī.

Un tad klāt bija pienākusi svētdiena. Mūsu projekta pēdējā izdales diena un pēdējais izdales punkts Talsos. Noslēdzām projektu ar ļoti pacilājošu dievkalpojumu Talsu luterāņu baznīcā. Interesanti, ka Talsu draudzes mācītājs ir Māris Ludvigs, kas kādu laiku kalpojis draudzēs Kanādā. Mūsu Kanādas pārstāve Aina Budrēvica ļoti labi zina viņa meitu Elizabeti. Pēc dievkalpojuma devāmies pāri ielai uz draudzes namu, kur baudījām siltu „soļankas” zupiņu ar cepumiem un tēju. Un tad bija laiks pienācis pašai izdalei. Šajā vietā mēs izdalījām daudz vairāk apavus nekā bija plānots sākumā, jo līdzi bija sanākuši vairāki draugi un jaunieši tiem, kas bija mūsu sarakstos. Tas arī bija labi, jo šī bija mūsu pēdējā izdales vieta, un busiņā vēl sēdēja pilnas kastes ar mūsu rezerves apaviem. Jāmin, ka gandrīz katrā vietā, kur līdzi bija atnākuši kāds brālītis vai māsiņa, mēģinājām piemeklēt apavus arī viņiem. Galu galā tomēr vēl apavi palika pāri, tos atstājām Talsu diakonijas rīcībā ar uzticību, ka viņi varēs tos lietderīgi izmantot.

Un tā ceļš no Talsiem mūs veda atpakaļ uz Rīgu, lai katrs, pieredzi un labus piedzīvojumus ieguvuši, varētu doties tālāk pa mūsu dzīves ceļiem ar cerību, ka šis projekts mums daudz ko būs mācījis un arī parādījis jaunas lietas. Ar cerību, ka esam varējuši kaut mazliet piepildīt Dieva plānu - novilkt savu kurpi un dot to otram visu Ziemeļamerikas un Austrālijas ziedotāju vārdā. Kaut vai tikai uz nedēļu, kaut vai tikai viens apavu pāris katram, bet tomēr kaut kāds iesākums, lai vēlāk caur citām iespējām varētu turpināt tālāk ticībā Dieva labos darbus pildīt. Domāju, ka jauniešiem ļoti vērtīgi bija redzēt to, ar cik lielu apbrīnu atbalsta saņēmēji, liels vai mazs, vecs vai jauns, priecājās par jauniešu latviešu valodas spējām. Un arī zināšanām par Latviju. Tā klātbūtne, ko jaunieši varēja sniegt Latvijas cilvēkiem, vēl ilgi dzīvos šo cilvēku atmiņās un sirdī.

Vairo mūsu ticību un paļāvību Tev, vienīgi Tevi neierobežo laiks un telpa. Tu zini, kas bijis, ir un būs. Novērsi ļaunu un to, kas varētu apdraudēt mūsu tautu, vai citas tautas, kas grib dzīvot mierā. 

Tavā priekšā mēs pieminām tautas māsas un brāļus, kam tāds miers tika nozagts. Kas nežēlīgi tika izsūtīti no Latvijas un pazuda saviem piederīgiem, ne tikai 14. jūnijā, bet gadus vēlāk, marta dzestrākās dienās, un vēl citās naktīs, dienās. Dod, lai viņu vārdi un liktenis nezustu no tautas atmiņas.  

Jēzu, Tu esi augšāmcelšanās un dzīvība. Tu zini, ko nozīmē ciest netaisnību un mokas, Tu māci, kā pastāvēt ticībā, cerībā un Dieva mīlestības spēkā. Mēs ticam, ka Tu katru mocekli izvedi no ciešanām un ievedi mūžīgās dzīvības valstībā. Palīdzi ticēt, ka reiz tiksies tie, kam bija lemts šķirties un pat nezināt, kur kapa vietas mīļajiem.

Tava žēlastība nekad nebeidzas. Aizvesto vārdi liecina, ka tad, kad viņiem likās, ka ellē bija nonākuši, viņi Tevi juta sev blakus. Elle Tevi nebiedē. Paldies, Tavs spēks mūsu nespēkā varens parādās! Tu biji klāt un ticam, Tu būsi arī ar mums.

Kungs, mēs lūdzam arī par tiem, kas fiziskā un/vai garīgā nebrīvībā cīnās un cieš pasaules malu malās. Šodien mēs no sirds īpaši lūdzam: stāvi klāt Ēģiptes cietumā ieslodzītam latvietim Pēterim Grestem. Viņš liecināja par to, ko redzēja, un tika sodīts no tiem, kas viņu grib apklusināt. Taisnīgais Dievs, dzirdi mūsu lūgšanas par viņu un ģimeni, kas par viņu cīnās. Uzturi Pēteri ticības spēkā, dāvini to mieru, ko tikai Tu spēj dot, lai pat ieslodzījumā viņa dvēsele būtu atbrīvota no bailēm vai šaubām, zinot, ka Tu esi ar viņu. Palīdzi, mēs lūdzam, lai patiesība uzvarētu un viņš drīz varētu atgriezties mājās.

Tūkstoškārt mēs Tev pateicamies par to brīvību, kurā mēs dzīvojam. Māci mums to novērtēt, to aizstāvēt un nekad, nekad neaizmirst, cik dārga tā, un ko tas nozīmē, kad tā tiek nozagta.

Dievs, sargi mūsu tēvu zemi! Šodien, rīt un mūžīgi. To lūdzam Tava Dēla, mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā. Āmen. 

LIRS darbs un kalpošanas pamatā ir Dieva mīlestība uz visiem cilvēkiem. Liecinot par Dieva mīlestību un taisnību, kopā ar LIRS, arī LELBA iestājas par bēgļu un patvēruma meklētāju ilgām dzīvot drošībā, bez bailēm, ar iespējām strādāt un gādāt par savām ģimenēm. LELBA pievienojās LIRS darbam 1982. gadā, tā atzīstot šīs organizācijas lielo lomu latviešu bēgļu uzņemšanā.

Mārtiņš Luters savās mācībās atgādināja, ka kalpot Dievam nozīmē neko vairāk kā parādīt žēlastību savam tuvākajam. LIRS 75 gadu laikā ir rūpējusies par tiem, kas bēg no kara, vajāšanām, vardarbības, cilvēktirdzniecības un citām nelaimēm. Kopā ar LIRS, mūsu Baznīca ir atgādinājusi neaizmirst Dieva vārdus, kas aicina: “Neaizmirstiet viesmīlību! Svešiniekus uzņemdami, daži, pašiem nezinot, ir uzņēmuši eņģeļus.” (Ebr. 13:2) 

Pateiksimies Dievam par LIRS lielo darbu, jo tas svētīja tik daudz latviešu bēgļu pēc Otrā pasaules kara. Vienosimies ar LIRS lielajā jubilejā, atzīmējot to ar īpašu dievkalpojumu šī gada 22. jūnijā. Pateicos māc. Ilzei Larsen, kura izstrādāja kārtību un ieteikumus jubilejas dievkalpojumam. (Kārtība tika izsūtīta visiem LELBA garīdzniekiem un draudzēm.) Ja nebūtu iespējams tieši 22. jūnijā noturēt dievkalpojumu, kad to darīs LIRS, tad LELBA pārvalde aicina to darīt tuvākā svētdienā. Atcerēsimies LIRS ar lūgšanām un finansiālu atbalstu. 

Pasaules bēgļu skaits aug, Dievs lai dod, ka augtu arī mūsu gatavība atsaukties viņu vajadzībām kā reiz darīja tie, kuriem latviešu bēgļi kļuva par tuvākiem!

Lai Dievs svētī!  

LELBA atzīmēs un piedalīsies jubilejas svinībās ar īpašu dievkalpojumu. 22. jūnija svētdienas dievkalpojumā vienosies tik daudzas luterāņu baznīcas un citas konfesijas visā ASV! Aicinājumu un dievkalpojuma kārtību LIRS izsūtīs tuvākā laikā visām draudzēm. LIRS nozare aicina atzīmēt 22. jūniju (vai tuvāko jūnija svētdienu) draudžu kalendāros kā Pasaules bēgļu svētdienu, kad pateiksimies Dievam par latviešu bēgļu gaitām un dzīvi, gan arī aizlūgsim par tagadnes bēgļiem visā pasaulē. Vairāk informāciju par 75. jubileju var atrast www.LIRS.org

"Es biju izsalcis, un jūs devāt man ēst; es biju izslāpis, un jūs devāt man dzert; es biju svešinieks, un jūs mani uzņēmāt." (Mt 25:35)

Domāju par Latviju, par visiem, kam šorīt ir bailes skatīties ziņas. Zinu, ka vairākiem mūsu draudžu locekļiem katrs mirklis ietērpts lūgšanās, lai Dievs pasargā viņu mīļos ģimenes locekļus, kas tik tālu prom, Latvijā. Ko nozīmē viņiem šis pavasaris, kad vajadzētu sirdīm atplaukt, cerībai un priekam līdz ar visu dabu un siltākām dienām. Bet tagad? - Neziņa un bailes. Lūgsim kopā ar viņiem.  Bet iezogās doma, vai ar to pietiek?‌‌‌‌‌ Lasīju šādus vārdus: "Vision without action is a daydream; action without vision is a nightmare." Vai tā kādreiz ir arī ar lūgšanām? Nevar jau būt, ka tas būtu viss, kas mums jādara. Un nav. Mēs rosāmies, mēs gribam turpināt runāt Latvijas vārdā, katras valsts vārdā, kuras pašnoteikšanu un brīvību apdraud cita valsts. Un tādēļ mēs turpināsim lūgt, jo lūgšanām ir spēks. . .

Pamazām saule ir uzaususi. Putnu dziesmas gandrīz vai apklusušas. Savādi, vai nē? Laiks, šķiet, beidzies tikai dziedāt, jāiet pie darba. Ir jāmeklē, ko ēst, ir jāgudro, kur un kā veidot ligzdas. Vai putniņi vienkārši instinktīvi jūt un zina: ja nu tie izdzīvojuši tik tālu, tad tagadējās grūtības ir nieks. Kāds sargā, Kāds gādā. Reiz Pestītājs mudināja rūpēs nonākušos raudzīties uz putniem gaisā, uz puķēm laukā, tā arī no dabas mācīties, ko nozīmē paļauties, jo Jēzus arī zināja, kāds spēks ir bailēm. Dievs ir spēcīgāks. Un mūsu lūgšanas, mūsu sarunas ar Viņu spēj apstiprināt to, ko arī mēs instinktīvi zinām: Mēs neesam vieni. Lai kas būtu, Viņš būs ar mums, vienmēr un visur. Te un Latvijā. Šodien un rīt un dzīvības uzvaras svētkos!

Ieklausies, vai dzirdi Viņa rīta sveicienu: „Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība!” Dzīvība uzvarēja nāvi, Dieva mīlestība un žēlastība uzvarēja grēku! Šī uzvara dārgi maksāja, arī to nedrīkstam mēs aizmirst, bet, paldies Dievam - Gaisma uzvarēja! Ne tumsa! Pavasars uzvar - ne ziema. Dzīvības uzvaras svētki ir pie durvīm. Uzticies. Dzied Allelūja! -  un tad dodies drošsirdīgi pretī dienai!

Lūgšanās vienota ar jums Kristus mīlestībā!

Tas nozīmē, ka nevienam no mums nav jānoliedz ne bēdas, nedz sāpes, nedz trūkumu - arī ne nāves baismo varu. Tomēr, vēl noteicošāks mūsu dzīvei var būt Lieldienu Augšāmcelšanās spēks.

Tas ir Dieva mīlestības spēks, kas Jēzū Kristū uzvarējis nāvi, naidu, ļaunumu. Tas spēj pavērt dzīvo apvārsni arī mums, pašiem mūsu dzīvē, un par liecību un palīdzību citiem. Tas dara bagātu nabagāko no mums, tik bagātu, ka tam ir ko dot citiem - ar tādu bagātību, ko zaglis nevar nozagt, nedz kodes un rūsa samaitāt.

Arī mums netrūkst apdraudējumu un rūpju: par austrumu kaimiņa draudiem Ukrainai, arī Latvijai un visai pasaulei. Par dabas katastrofām, kuras daļēji izraisām paši. Daudzus mūsu vecās paaudzes cilvēkus nodarbina jautājums, kā turēties, kad spēki iet mazumā. Daudzi, kas pirms neilga laika ieradušies, cīnās, lai pastāvētu saimnieciski un tomēr uzturētu savu identitāti un kopību ar savējiem. Novēlu, lai mēs visu to redzētu arvien Lieldienu apvārsnī: Dievā dibinātas cerības un prieka apvārsnī, Viņa mīlestības apvārsnī: Es dzīvoju, un jums ar' dzīvot būs! Un, kopā ar manu kundzi, pateicos par visām mīļām, jaukām Lieldienu pieredzēm mūsu dzīvē un kalpošanā. Lai mums arvien par jaunu pavērtos šie lodziņi uz Dieva debesīm!

No tā, ko esmu lasījusi mūsu draudžu rakstos, no tā, ko esmu dzirdējusi no draudžu priekšniekiem un priekšniecēm, kurus esmu apzvanījusi un turpināšu apzvanīt, mūsu draudzes grib dzīvot. Tās ir pateicības pilnas par to, kā Dievs arvien viņus svētī.  Ir zīmīgi, ka par spīti demogrāfiskiem apstākļiem un izteiktām finansiālām grūtībām, ir tikai dažas draudzes, kuru budžetos neparādītos algas paaugstinājumi saviem garīdzniekiem. Ir milzīgi sāpīgi tad, kad jāsamazina algas, bet arī tas tika darīts, lai draudze vispār varētu ilgāk pastāvēt. 

Pirms sniedzu chronoloģisku darbības atskaiti, gribu dalīties ar dažiem novērojumiem, lasot jauno Valtera Bruegemana (Walter Brueggemann) grāmatu “Sabbath as resistance: Saying NO to the CULTURE OF NOW.”  Viņa darbs skaudri apstiprina, ka neesam vienīgā Baznīca, kas piedzīvo ne tikai lielas pārmaiņas, bet dažkārt ‘game changing’ krīzes. Pašai nāca prātā līdzība, kas nav pilnīga, tomēr palīdz atklāti novērtēt mūsu situāciju: kaut Dieva darbs nav sporta spēle, ir tomēr tie, ar kuriem ‘jāsacenšas’, un mums ir jāaptver, kas ir mūsu sāncenši/konkurenti un ko no tiem varam mācīties, kad mums uz tiem jāreaģē.

• Paprasiet Dr. Jurim Cilnim, kas notika Sietlas draudzē, kad likās apdraudēts viņu dievnams. Vai par maz novērtējām to, cik patiesi krīzēm ir liels spēks vienot un atspēkot to, kad ko dārgu grib atņemt?

• Vai viens sāncensis mūsu draudzēm ir tas pats ļoti iemīļotais sports vai citas svētdienas nodarbības, kuras, šķiet, pievelk tik daudzus mūsu draudzes locekļus un atstāj dievnamus daudz tukšākus.

• Varbūt cits sāncensis ir neizbēgamie ģeogrāfiskie attālumi, kas kavē ierasties dievkalpojumos. Ņujorkas draudzes priekšnieks ziņo, ka strādā pie iespējas pārraidīt dievkalpojumus tiem, kas nevar atnākt uz dievnamu. Mūsu pašu mājas lapa ir spēcīgs darba rīks kopējam darbam!!!! Paldies Dievam, ka tā tādā veidā tapusi kopš mūsu pēdējās sēdes! Kam vēl kādas programmas, no kurām mācīties? Dalīsimies.

• Ir citi sāncenši, kas izraisa dziļas pārdomas. Tik daudz negatīva, tik lielas sāpes brāļu un māsu vidū. Vai nav tā, ka dažas amata māsas un amata brāļi iegājuši “survivor mode”. Kā atsaukties viņu vajadzībām, bailēm un rūpēm par nākotni. Kā atjaunot cerību mūsu starpā? Kā viņiem nemitīgi atgādināt, ka neesam viņus aizmirsuši. Ka lūdzam būt atklātiem, uzticēties cits citam un dusmās nevairot sāpes un realitātes apliecinājumos – neveicināt izmisumu.

• Varam arī mācīties cits no cita, kā sasaukt un stiprināt, ‘trenēt’ vienas komandas līdzdalībniekus! Dievnamā un, ko jāatceras tieši šajos laikos, arī ārpus dievnama! Kādreiz ir vienkārši jādodas tur, kur mūsu draudzes locekļi un tie, kas vēl nepazīst Kristu, atrodas. Populārā restorānā sanākt kopā katru nedēļu kopīgā mielastā (kā Indianapolē), sarīkojumos ierasties un sēdēt ar tiem, ko nepazīstam, dārza svētkos un izstādēs, atjautīgos sarīkojumos, visos var arī notikt ‘sabata’ brīži.   

Bruegemana grāmata atgādina trešā baušļa svētību, tā vēsturisko pamatu un sabata ievērošanas sekas. Mums gara vēsture! Kopēja dievpielūgšana ir stiprinājusi visu latvju tautu un ne tikai tās Baznīcu. Varam liecināt, ka patiesi kopā varam ‘sacelties’ un piedāvāt to, ko Bruegemans raksturo šā: “Resistance to Anxiety; Coercion; Exclusivism; Multitasking; (un, ja varu to tā kopsavilkumā raksturot pēdējo nodaļu); Resistance to Consumerism, Envy, and Greed.”  

Jaunā ELCA bīskape savā pirmajā rakstā minēja, ka ELCA jādodas atpakaļ pie savas būtības. Sirdī iekrita viņas vārdi: “How are we to live as church first? This is how I see it. At the center of our life together is worship and at the center of our worship is the crucified and risen Christ….we are a community of spiritual discernment. Employing secular business strategies can be very useful to the church so long as they are used in service to God.  But as church it is important that we understand the difference between decision-making and discernment. Decision making is something we do, discernment is something we receive.” (The Lutheran, Jan. 2014) Liekas, šie ir labi, lietderīgi novērojumi arī mums. No sirds lūdzu, kaut paplašināto sēdi Dievs svētītu ar Svētā Gara iedvesmu un gudrību un mieru, lai  mūsu lēmumi un ieceres saskanētu ar Viņa prātu un gribu LELBA.  

Darbības pārskats no 2013. gada marta līdz 2014. gada martam

• Sekojot LELBA revīzijas komisijas ieteikumiem, LELBA pārvalde sanāca tikai pirms šīs sēdes, lai ietaupītu līdzekļus. Toties kopš paplašinātās pārvaldes sēdes Floridā ir notikušas 10 telekonferences (10. aprīlī; 6. maijā;  24.jūnijā; 30.jūlijā; 26. augustā; 24. septembrī; 30. oktobrī, 25. novembrī; 17. janvārī un 19. februārī). No sirds pateicos visiem pārvaldes locekļiem! Tiešām, paldies katram un arī Tijai! Paldies arī mūsu prāvestiem, nozaru vadītājiem un revīzijas komisijas locekļiem. Uzklausīt lūgumus, izpildīt prasības, uzņemties atbildību par specifiskiem projektiem, mēģināt citam citu stiprināt un mierināt – būt lūgšanās ar LELBA, prasa daudz. Lai Dievs dod, ka arī daudz saņemam pretī.

• No 17. līdz 24. aprīlim piedalījos LELBĀL Virsvaldes plenārsēdē Izraēlā. Sniedzu ziņojumus, vadīju vienu vakara svētbrīdi. Jau ziņots par šo sēdi, tikai gribu piemetināt, ka tad, kad sēdes dalībnieki dalījās ar saviem piedzīvojumiem, ļoti daudzas draudzes piedzīvoja lielu svētību! Ir atskanējis jautājums, vai LELBA nevarētu rīkot plašāku svētceļojumu tiem, kas no draudzēm gribētu kopā doties uz Izraēlu. Vai ir kāds/-a, kas būtu ar mieru sākt ievākt informāciju tādam LELBA rīkotam, kopējam svētceļojumam?

• No 17. līdz 18. maijam uzņēmu bīskapu Pāvilu Brūveru un viņa kundzi mūsu mājās.

• No 6. jūnija biju Rīgā, piedaloties LELB Sinodē. Tikos arī ar LLSTA pārstāvēm. Kopā ar arch. Elmāru Ernstu Rozīti atsevišķi satikāmies ar dažiem amata brāļiem un māsām, kuri varētu pretendēt uz vakantām vietām LELBĀL. Sprediķoju Āraišos, pēc dievkalpojuma kopā ar diak. Viju Klīvi tikos ar māc. Gintu Poli, lai runātu par mūsu Indijas ārmisijas darbu. Laiks liekas neizmērojams, ko Ārmisijas nozares vadītāja un palīgi veltījuši ārmisijas darbam. Arī man šis jautājums daudz prasījis. Par to vairāk pastāstīšu vēlāk.

• Mācīju Garezera vasaras vidusskolā un nometnē no 2. jūlija līdz 13. jūlijam. Vadīju vienu svētdienas un vienu svecīšu dievkalpojumu, kura laikā novietojām mūsu Draudžu dienās veidoto lūgšanu tīklu ezera krastā. Paldies Baibai!

• 7. augustā devos uz Austrāliju, LELBĀL prezidija aicināta. Par piedzīvojumiem jau ziņots. Šis ceļojums dziļi ietekmēja manu ticību. Dievam pateicos par to un par katru, ar ko iepazinos. Mēs esam ļoti bagātīgi svētīti ar Baznīcu, kurā patiesi ir tik liela dažādība. Nāca prātā Pāvila vārdi: “Ir dažādas dāvanas, bet viens pats Gars; ir dažādas kalpošanas, bet viens pats Kungs; ir dažādi spēki, bet viens pats Dievs, kas dod visas spējas visiem!”  (I Kor. 12:4-6)

• Sagatavoju vairākus rakstus 2014. Baznīcas gadagrāmatai.

• Piedalījos visās LELBĀL telekonferencēs. Pateicos par ļoti labo sadarbību ar mūsu arch. Elmāru Ernstu Rozīti un prezidija locekļiem.

• Pārstāvēju LELBA 5. oktobrī, kad Čikāgas “Rockefeller Chapel Univeristy of Chicago” notika ELCA bīskapes Elizabeth Eaton’s instalācija. Apsveicu viņu LELBA vārdā.

• Piedalījos Vidienes apgabala konferencē Čikāgā, Sv. Pētera draudzē, no 25. līdz 26. oktobrim.

• 1. novembrī devos uz Vāciju, kur Vitenbergā piedalījos internacionālā Luterāņu pasaules federācijas atbalstītā seminārā par Luteru un viņa Baznīcas izpratni. Bija vienreizēja iespēja atjaunot un paplašināt manas zināšanas, bet vēl svarīgāk, ka iepazinos ar apbrīnojamiem cilvēkiem no 17 valstīm. Saņēmu nupat iznākušo grāmatu: “From Conflict to Communion: Lutheran-Catholic Common Commemoration of the Reformation in 2017.”  Tuvojas  Reformācijas 500 gadu jubileja. Vēl meklējam tos, kuri varētu saņemt “Thrivent” piedāvātos fondus, izveidojot projektus, kas veicinātu mūsu draudžu aktīvāku un nozīmīgāku līdzdalību, gatavojoties jubilejai.

• Arvien apsveicu draudzes un draudžu locekļus viņu jubilejās, kā arī sēru gadījumos nosūtu līdzjūtību LELBA vārdā. Esmu centusies atbildēt, cik vien iespējams laicīgi varu, gan uz e-pasta vēstulēm, gan uz telefona zvaniem.

• Apbrīnojami labā sadarbība ar manu sekretāri Tiju Abulu ļauj mums informēt un atgādināt, iedvesmot un atgādināt, cik varam, un varam būt patiesi pateicīgi, ka visi kopā kalpojam un piedzīvojam Dieva svētību un Kristus žēlastību tik daudzos grūtos un prieka pilnos gadījumos.

Turpmākie darbi

Piedalīšos Vidienes apgabala garīdznieku konferencē Detroitā no 24. līdz 25. aprīlim, tad apgabala jauniešu iesvētes saietā Garezerā, kas paredzēts no 25. līdz 26. aprīlim. Vadīšu dievkalpojumu Kalamazū draudzē 26. aprīlī. 

Ceru mācīt Garezerā no 27. jūlija līdz 10. augustam. Esmu pieteikusies palīdzēt ar priekšdarbiem Garezera 50 gadu jubilejai.

Kopā ar Tiju strādājot, turpinu nobeigt grāmatiņu “Enkurs un spārni”. Tas noslēgtu vienu “Thrivent” projektu. Grāmatiņu ceru sagatavot vismaz līdz Sinodei, kas notiks Milvokos no 23. līdz 26. oktobrim. Turpinām veikt priekšdarbus.

Otrs “Thrivent” projekts, ko pēdējā mirklī kopā ar Tiju Abulu izveidojām (jo neviens cits neatsaucās un negribējām zaudēt $5000.00) drīz īstenosies. 6. aprīlī Milvoku un Mineapoles draudžu locekļi dosies uz Gleason, Viskonsīnu, vecāko latviešu kapsētu ASV. 

Negribas noslēgt kapsētā, kaut tieši to Kristus pārvērta par dzīvības apliecinošu vietu! Kur dzimst jaunas cerības un tiek atjaunota ticība, apliecināts mūžīgās mīlestības spēks! Kristus ir augšāmcelšanās un dzīvība! Viņš dzīvo un mēs tam līdz!